Ņemot vērā, ka vīrietis no laika gala ir bijis ģimenes galvenais apgādnieks- cilvēks, kas uztur ģimeni un nes mājās medījumu, bet sieviete auklē bērnus, uztur pavardu, tad sanāk, ka tam tā vienkārši ir būt!
Taču mēs neesam akmens laikmetā. Līdz ar to ir jāveido atkāpes.
Mans uzskats ir sekojošs, ja vīrietis strādā, un pelna...nu tik cik pelna, lai arī mazāk par sievieti- tas nekas, ko padarīt?!Galvenais, ka strādā. It īpaši mūsdienās, kad daudziem algas ir apgrieztas. Saprastu arī un uzturētu, ja pazaudētu darbu, bet es redzētu, ka cilvēks meklē risinājumus.
Bet nekādā gadījumā neatbalstu vīriešus, kuri tupa sēž mājās- visu laiku, neko nemeklē un nedara, bet ja dara, tad tikai skata pēc- lai tādi iet ratā. Tie jau ir sliņķi! Un tad nu jāpiekrīt dažām meitenēm- ka iespējams vienkārši glupi.
Vispār, aizdomājos, kā tiem vīriešiem ar pašapziņu? Jo mans vīrietis neērti jūtas, ja pie kases maksāju es, pat ja tie ir kaut kādi skuķu sīkumi.
Un es nesaku, ka vīrietim jāpelna vairāk, tas protams būtu tikai patīkami, bet ne obligāti, galvenais- lai strādā!
Un nevajag ieslīgt galējībās, kādas te panesās!!! Nav pareizi, ja viens sēž uz kakla pirmajam, vai pirmais- otrajam. Darīt vajag abiem, tik cik katrs spēj un var, un cik ar otru ir izrunāts. Galvenais, lai attiecībās saskaņa.
Kādā jēga cepeties par to, ka viena var 24/7 būt mājās, šopingot un nestrādāt, jo vīrs ir ūberturīgs, vai varbūt otrādi? Ja abi ir laimīgi- lai.
Un kaitina, ka ģimenes stāvokli, kurāa vīrs apgādā sievu- sauc par maucību! Tā ir abpusēja sadzīve.
Maucība ir uz šosejas, klubos utt.- atnāca, izdr**a, samaksāja un aizbrauca.