..dodas manas attiecības. Sēžu, skatos uz turpat guļošo vīrieti un domāju par mums abiem. Laikam jau neesmu laimīga, ja jāaizdomājas par tādām lietām.
Jau vairākas naktis sapņos redzu sevi ar citu nepazīstamu vīrieti. Jūtos tik laimīga šajos sapņos. Pamostos ar vilšanās sajūtu, atkal jādzīvo realitāte, atkal jāskatās uz to pašu vīrieti dien dienā. Aiziet nevaru, nav kur. Aizvien biežāk, un biežāk vainoju pati sevi, ka toreiz man tik ļoti bija vajadzīgs tieši viņš. Lupata, ne vīrietis! Neienīstu, taču diez vai vēl mīlu. Skatos uz viņu un jūtu rūgtu garšu mutē. Nepatīkami!
Šovakar uzzināju lietas, kuras slēpis no manis (viņš domā, ka slēpj joprojām). Labāk tā būtu krāpšana, tad vismaz būtu iemesls aiziet, lūgt palīdzību radiem. Taču tagad it kā tāda nopietna iemesla nemaz nav, tikai tas, ka nejūtu cieņu vairs pret viņu, drīzāk riebumu.
Sekss sekls un iepriekš paredzams. Mana pirmā mīlestība. Kaut būtu bijusi gudrāka tos gadus 5 atpakaļ. Mājas darbi man vienai, bērns man vienai. Taču, viņaprāt, pie visa esmu vainojama es. Jā, toreiz es skrēju viņam pakaļ. Dabūju, tagad gribu ar galvu sienā skriet.
Esmu centusies atjaunot mūsu attiecības. Runāt viņam nav laika - galva dulla, tikko pamodies, dators svarīgāks. Iedegt dzirkstelīti gultā, bet tad tas jādara man vienai.
Zinu, tagad nav viegli apstākļi mājās, bet esmu nogurusi visu darīt viena. Runāt, zvanīt, sarunāt - viena. Dzīvoju pilsētā, kur draugu man nav, viņa pilsēta. Diemžēl.. Tagad nožēloju. Toreiz likās, būs tik skaisti..
Gari sanāca, bet tik daudz sakrājies. Pat nezinu, ko gribu no jums. Varbūt cerību?
39
