Tāda bernības mīlestība man bija kaimiņu puika,kurš katru dienu pie manas mājas trenējās lodes grūšanā. Kaut gan to jau nu es pavisam nevaru nosaukt par mīlestību,toreiz es vēl nezināju kas tā tāda ir. :D
Tomēr mana pirmā nopietnā mīlestība parādījās 9.klasē-ekskursijas laikā,veselu gadu mēs TIKAI sarakstījāmies(spejat iedomāties?) un 10.klases sākumā...likās,ka tulīt sanāks,bet "jauko draugu" dēļ sanāca pārpratums,kura dēļ izšķīrāmies. Viņam togad bija izlaidums un tajā vasarā mēs mēģinājām atkal,bet viss izjuka pie ta,ka viņš aizgāja armijā. Likās,ka tas ir viss. :( Iesaistījos jaunās attiecībās,likās ka mīlu šo cilvēku. Jā,es to puisi tiešām ļoti mīlēju,bet tā nebija īsta mīlestība,tās bija vienkārši jaukas divu cilvēku attiecības...Pēc 2 gadiem mēs satikāmies ballē un...tas bija liktenīgi. Likās-vai nu tagad vai nekad. Mēs sagājām kopā,sagaidījām jauno gadu kopā un...izšķīrāmies 1.janvārī. Jo vienkārši viņa rīcība man likās nereāli nepieņemama. Es sapratu,ka patiesībā,viņš nav nemaz tik ideāls cilvēks un likās,ka mums laikam tomēr nesader. Tomēr par spīti visam-es viņu joprojām atceros ar smaidu. Un man šķiet,ka es viņu klusībā mīlēšu visu atlikušo dzīvi,lai arī kāds mēsls viņš būtu :) :D
Ahh cik gari :)
61
