Man arī šovakar tā ir. Daļēji. No otras puses uz skumjām būvēju jaunu saktu uz turpmāko. Pārāk ilgi esmu riņķojusi ap neaizsniedzamu (un joprojām līdz galam nekonkrētu mērķi), ļāvusi sevi čakarēt un, pats galvenais, nepārtraukti pati sevi čakarējusi. Citos augstu vērtēju spēju nepazaudēt bērnišķo naivumu, taču pašā šī īpašība ir drusku paretināma. Esmu uzbūvējusi šķību greizu sapņu pili, kura brūk no pamatiem. Lai gan būtu varējusi sanākt visnotaļ glīta mājiņa. Jānotrauc asaras un jānolīgst kārtīgu būvdarbu vadītāju. :) Joprojām esmu pilna entuziasma, tikai tagad talkā ņemšu arī drusciņu realitātes izjūtas!
456
