Mazuli uz ielas

Manuprāt, lietderīgāk būtu domāt, kā reāli palīdzēt sievietēm, kuras nonākušas dzīves krustcelēs un dažādu apsvērumu pēc vēlas/ ir spiestas veikt abortu, t.i. veidot labvēlīgāku vidi jaunajām ģimenēm, atbalsta sistēmu vientuļajām mātēm utt. Citādāk šāda veida akcijas ir tikai "spēlēšana uz jūtām", nevis reāla darbība, lai mudinātu sievietes paturēt bērnu.

zilbuliite - es domāju, ka ir tā, ja Tevi ir adoptējuši labi cilvēki, labi vecāki un kāds Tev to pasaka 20 gadu vecumā - ok, sāpīgi, bet ar laiku to pārdzīvo.

Laila - piemēram, manā ģimenē ir tā,ka NEVIENS pkārtējais to nezin..vēl šobaldien pēc 25 gadiem..neviens to nezin..ja zin, tad neviens negrib jaukties..
pat mirstošu tantiņu tagad atstāj uz ielas,lai nejauktos...
aizej u policiju un pasaki,ka tevi piekāva...kur ir pierādījumija nav liecinieku?? kas? tavs vārds pret viņējo.punkts.
neviens neliek maksāt uzreiz, tu saki..uzreiz nē....bet arī vēlāk nav naudas,ko par to dot..
izkačās..atvedīs uz mājām atpakaļ..kas tālāk? beigsies vardarbība? nu nebeigsies..lops atnāks mājās ar lielākām dusmām un tad sekas var būt letālas..
lūdzu, nerunā par situācijāmkurās tev nav nekādas saprašanas..es arī visiem varu ieteikt griezties ppēc palīdzībes utt, bet es zinu,kā tas ir praksē..
viss uzlabojas tad,kad bērni ir lieli un var nodrošināt mammai dzīvi.vai sadod pa ģīmi vecajam vebprim tā,ka viņš pat pacelt balsi neuzdrīkstētos.

adoptētā meitene aizbrauca uz ārzemēm dzīvot uz pastāvīgu dzīvi..ar vecākiem nekontaktējas.

Bet tad kāpēc krīzes nami un bērnu nami ir pilni?

Tāpēc, ka kā jau te 100x pārrunāts - tie bērni tur nonāk jau krietni vecāki? Es esmu dzirdējusi, ka tas ļoti daudzus attur. Uzņemties atbildību par vairākus gadus vecu bērnu ir pavisam kas cits, daudziem no viņiem ir slimības un visādas citas iedzimtas "traumas" (psiholoģiskās), tādēļ pieņemu, ka tādu cilvēku skaits, kuri ir gatavi šos bērnus adoptēt ir ļoti mazs, īpaši Latvijā.
Man pamatskolā bija klasesbiedrs, kuram bija viena māsa un divi brāļi. Viņiem tolaik laikam bija 2-5 gadi un visi trīs tika adoptēti, atskaitot viņu pašu, jo viņam tolaik jau bija 12 vai 13, un bērnu namā viņš nonāca, ja nemaldos, 10 gadu vecumā.

Biju domājusi, ka tas klasesbiedrs bija no bērnu nama, tāpat kā viņa māsa un abi brāļi.

zilbuliite un tā meitene, kura uzzināja, ka bija adoptēta bija nelaimīga?
Es šito nekad nesapratīšu, godīgi sakot. Man vismaz šķiet, ka man būtu pie vienas vietas vai esmu vai neesmu adoptēta, ja vien mani vecāki mani mīlētu kā manu īsto bērnu. Protams, neesmu gājusi tam cauri, tādēļ pieņemu, ka var pārņemt skumju sajūta, nodevības sajūta vai vēlme atrast īstos vecākus un uzzināt kāpēc, taču kopumā, neuzskatu, ka mīloši vecāki (ja arī ne bioloģiskie) pēkšņi kļūst mazāk svarīgi un dzīve sliktāka.
Vienmēr licies, ka cilvēki nedaudz dramatizē visu to "ja nu bērns uzzinās", jo vismaz es dzīvoju pēc principa, ka vecāki ir tie, kas izaudzina, nevis tie, kas uztaisa.

Apsveicu tevi par stiprumu!
Es pazīstu cilvēkus, kuriem sāp kaut vai tikai tas, ka viņiem ir bioloģiskais tēvs vai māte, kura neliekas ne ziņis, kura paiet garām uz ielas un pat nesveicinās. Lai gan viņiem ir tas otrs vecāks, vēl kādi radinieki. Tomēr sāp. Pieņemu, ka sāpes par abiem vecākiem ir vēl lielākas.

Tā vietā, lai uzlabotu tautas dzīves līmeni vai vismaz dotu kādu pozitīvu impulsu, notiek kārtējā moralizētāju akcija, cenšoties piesaukt ētiku, nonākot līdz tādiem absurdiem kā "Dievs tev nepiedos" utt. Kā var veidot akciju cilvēki, kas varbūt šai tēmai pat tuvu nestāv klāt? Protams, es arī varu izveidot visādas akcijas, piemēram "8 h sēdēšana darbā ir slikti, ļoti slikti" un uz tā pamata izveidot veselu argumentu jūru, kurā būtu piepulcēti Latvijas labākie "speciālisti", bet vai tāpēc būtu mazāk stundu jāstrādā? Nē! Vai pēc šīs akcijas būs mazāk meiteņu, kas taisīs abortus? Nē! Vispirms jāsāk ar civilizētu jauniešu informēšanu par kontracepciju, jo daļa joprojām būvē iedomu pilis, ka neizsargājoties "gan jau nepaliks stāvoklī" un "gan jau viņš zinās, ko dara", pēc tam domāt par dzīves līmeņa kvalitāti šajā valstī un tikai tad var sākt moralizēt, nevis sākt no otra gala.

zilbuliite, wow, nopietni? Pirmo reizi ko tādu dzirdu, godīgi sakot. Nekad neesmu dzirdējusi, ka kāds adoptētais bērns šādi izrīkotos ar saviem vecākiem, kuri viņu mīlējuši un lolojuši visu dzīvi. Bet nu ok, nezinu situāciju un nedrīkstu nevienu nosodīt.

Lou, es nesaprotu. Tu domā, ka piedzimst uzreiz 3 gadus vecs bērns? Es prasu - kāpēc, ja tik daudzi stāv rindā (kura pieņēmu, ka nesākas 2012. gadā, ne?) un ja mazi bērni ir tik ļoti pieprasīti, tad kāpēc bērnu namos ir tie 3, 4 gadus vecie bērni?

Nelasīju diskusiju, bet man šķiet, ka tā ir kārtējā populistiskā punktu pelnīšanas akcija, lai parādītu, ka mums vajadzīgi nodokļu maksātāji, bet kādi nodokļu maksātāji tik nestabilā valstī?
Potenciālo nodokļu maksātāju vecāki stipri pārdomā, vai viņi spēs ko savam mazulim dot, tāpēc daudzi, kuri sirdī ir vecāki, to nedara, jo nezin, kas būs rīt, pēc gada, pēc pieviem.

Turklāt, 21. gadsimtā nu nav vairs aborts normāla kontracepcijas metode, kaut vai tādēļ, ka daudziem iedzīvotājiem arī aborts ir dārgs prieks. Tādēļ domāju, ka tās, kuras izvēlas abortus apzinās, kāpēc viņas to dara, un ne mums spriest, labi tas vai slikti, tā ir katras izvēle.

Lasot, Laila, tavus komentārus, šķiet, ka dzīvo tikai ziedošā, godīgā pasaulē vai katrā ziņā ārpus Latvijas. Musm šeit sociālā palīdzība praksē ir pavisam kaut kas cits kā sociālā palīdziba teorijā. Un nevajag izteikumus, ka vajag iet un vajag to un šito. Redzi, pieredze rāda, ka to nedara. Tātad tam ir iemesls, masveida iemesls. Cilvēki paši to nevar risināt, tas ir aizgājis par tālu, pie tam, ne visi domā līdzīgi tev vai man. Tas ir jārisina savādāk. Šīs problēmģimenes nespēj pašas sev palīdzēt.. Ja spētu, tad jau nebūtu problēmģimene. Tāpēc ir vajadzīga palīdzība no malas. Ārzemēs tā varbūt noteik, bet ne šeit, diemžēl.

Lou - ilnīgi nopietni. šai meitenei tika dots viss..pārticība, šmotkas, izglītība, nauda utt...
bet viņa aizbrauca..iespējasm,ka aizvainojums..es nezinu kas...
mazpilsētās tāpat visi apkārt to zin....es to zināju pirms viņas pašas,jo pilsētā vilcēki runā.
visi tak redz,ka mammai puncis nekad dzīvē nav bijis utt..

Apsveicu tevi par stiprumu!
Es pazīstu cilvēkus, kuriem sāp kaut vai tikai tas, ka viņiem ir bioloģiskais tēvs vai māte, kura neliekas ne ziņis, kura paiet garām uz ielas un pat nesveicinās. Lai gan viņiem ir tas otrs vecāks, vēl kādi radinieki. Tomēr sāp. Pieņemu, ka sāpes par abiem vecākiem ir vēl lielākas.

Es pazīstu ļoti daudzus cilvēkus, kuriem viens no vecākiem par viņiem neliekas ne zinis. Tiešām daudzus... Man pat šķiet, ka šķiršanās statistika Latvijā ir tik liela, ka vieglāk nosaukt tās pāris zināmās ģimenes, kur tomēr ir abi īstie vecāki. Vēl dažās viens no vecākiem nedzīvo ar bērnu, taču tomēr rūpējas un tad ir tā trešā kategorija - kad neliekas ne zinis. Bet lai nu kā, sāku runāt par to tādēļ, ka jā, ok, visiem viņiem sāp, taču nav tā, ka tas bojā dzīvi un ir kaut kāda milzīga psiholoģiskā trauma. Dažiem vispār ir vienalga, pat nav vairs dusmu un sāpju, kas bija līdz noteiktam vecumam. Ir vienkārši vienalga. Taču tie, kuriem tā ir, tiešām no sirds mīl un ciena savus neīstos tēvus (vismaz manā paziņu lokā tie visi ir tēvi).
Sāpes ok, bet vai tad tas nozīmē, ka tie, kas tevi uzaudzināja, ieguldīja visus spēkus vairs nav jāmīl un jāciena? Tas būtu jocīgi un godīgi sakot, pat nedaudz pretīgi, pēkšņi lamāt tos, kas tev visu ir devuši, kaut arī nav tevi piedzemdējuši.

Zilbuliite - Jā, 25 gadus atpakaļ pieļauju, ka bija savādāk, bet šodien mēs dzīvojam daudz savādākā pasaulē un mums IR kur griezties pēc palīdzības, mēs varam teikt paldies cilvēkiem, kas spēra pirmos soļus visu šo atbalsta grupu un rehabilitācijas centru izveidošanā, jo esmu daudz saskārusies ar cilvēkiem, kam ir problēmas vai nu ar līdzatkarību vai ar pašu atkarību, visiem ir vajadzīgs kāds atbalsts, lai spertu un apzinātos pirmo soli. :)
un par adoptēto meiteni - manuprāt ļoti nesmuki no viņas puses.

Pievakare - Tu izklausies pēc ļoti negatīva cilvēka, es ceru, ka tā liekas tikai man un es kļūdos!

Pievakare, jel, nē, es domāju, ka viņi parasti TUR NONĀK VECĀKI! Pie tam vai tad tajos pašos medijos baigi bieži var dzirdēt, ka kārtējā alkoholiķu ģimenē ir atņemts zīdainis? Man tā nešķiet. Parasti lasu, ka atņem jau pieaugušu baru bērnu un labākajā gadījumā tajā barā viens mazs bērns gadās, bet nu parasti jau viņi tur gadiem dzīvo ar alkoholiķiem, kamēr beidzot ir iemesls atņemt vecāku tiesības.

Laila - mēs tā dzīvojām arī ne-pirms 25 gadiem..pat pirms 3iem un nekas šobaldien na mainījies. tāda ir dzīve. tas,ka ir cilvēki un iet un meklē palīdzīvu - okej...jauki, bet lielākā daļa cilvēku to nedara, jo ir kauns. kauns no nosodījuma?
iespējams,ka Rīgā tas viss ir citādāk bet domāju,ka mazpilsetu meitenes saprot par ko es runāju. visu dzīvi astē vilksies tas,ka tu esi sista, spārdīta un ganjau,ka bijis par ko utt...
teorija ir skaista..prakse ne tik.

Laila, tu savukārt izklausies pēc cilvēka, kurš nemāk pamatot nevienu savu domu. Uz manu jautājumu diskusijas sākumā tā arī neatbildēji, kā arī citi teksti (it īpaši man smieklīgi liekas par to, ka līdzatkarīgs cilvēks vai cilvēks, kuram ir kāda problēma, klupšus skries uz atbalsta grupām) ir tikai ūdens liešana no Marijas Antuanetes sērijas - ja nav maizes, lai ēd kūkas. Piekrītu tai meitenei, kas teica, ka tu izklausies ļoti atrauta no realitātes, vismaz šo psiholoģisko problēmu sakarā.

Lou,

Sāpes ok, bet vai tad tas nozīmē, ka tie, kas tevi uzaudzināja, ieguldīja visus spēkus vairs nav jāmīl un jāciena? Tas būtu jocīgi un godīgi sakot, pat nedaudz pretīgi, pēkšņi lamāt tos, kas tev visu ir devuši, kaut arī nav tevi piedzemdējuši.

Nē, protams, nebiju arī to nekur minējusi. Ja ir kaut kādi tādi superpozitīvi stāsti - man ir tikai prieks, ka dzīvē gadās tā, ka adoptēts bērns jūtas labi.
Vienkārši es realitātē redzu sāpes par to, ka (bioloģiskie) vecāki nesniedza mīlestību, pēc tam no tā radušos kompleksus, kā arī pilnus bērnu namus. Tāpēc uzskatu, ka ja sieviete zina, ka nevēlas bērnu, ka nevar viņu izaudzināt, bet gadās palikt stāvoklī - tad lai taisa abortu. Nevis dzemdē tikai tāpēc, ka aborts ir slikti, aborts ir slepkavība, ka var taču atdot bērnu namam.

Pievakare, jel, nē, es domāju, ka viņi parasti TUR NONĀK VECĀKI! Pie tam vai tad tajos pašos medijos baigi bieži var dzirdēt, ka kārtējā alkoholiķu ģimenē ir atņemts zīdainis? Man tā nešķiet. Parasti lasu, ka atņem jau pieaugušu baru bērnu un labākajā gadījumā tajā barā viens mazs bērns gadās, bet nu parasti jau viņi tur gadiem dzīvo ar alkoholiķiem, kamēr beidzot ir iemesls atņemt vecāku tiesības.

Labi, šī doma ir skaidra. Tikai kā pēc tādiem stāstiem var sludināt to, ka aborts ir slepkavība? Vai nebūtu labāk, ja tā alkoholiķa sieva būtu uztaisījusi abortu un nemocītu ne sevi, ne vīru, ne bērnu, kurš tāpat augs viens pats un nemīlēts?

1kārt, izsargājoties VAR GADĪTIES, ka iekrīt! Diemžēl. ne prezervatīvs, ne tablete nedod 100%, tā ka nav runa par neizsargāšanos (jo lielākā daļa saprātīgu sieviešu par to ir padomājušas)

2kārt, tā ir katras pašas sievietes IZVĒLE, vēlas bērnu vai ne. Neviens nekad nevarēs piespiest viņai savā ķermenī iznēsāt 9 mēnešus un tad dzemdēt negribētu bērnu. Iemesli katrai ir savi, un viņas nav vainīgas pie tā, ka redz kāda cita gribot bēbi bet nevar pie viņa tikt. KAtram sava nelaime, slimība utt

3kārt, labāk aborts, nekā bērni bērnunamos, miskatēs.

Pilnībā esmu pret šo akciju, jo pati arī izsargājos un bēbjus vēl ilgi neplānoju, iekrišana priekš manis būtu liela nelaime plus izdevumi un savas veselības bojāšana ar iespējamām sekām nākotnē, bet es neredzu iemeslu, kāpēc man būtu to bēbi jāiznēsā, jāsabojā figūra, jādzemdē, ja es viņu nevēlos? Lai atdotu bērnunamā? Šī akcija ir viedokļa uzspiešana un izvēles brīvības ierobežošana. Katrs pats lems par savu dzīvi. Bet redz kā, tomēr uz daudzām iedarbojas, jo ir sievietes, kam ļoti attīstīti tie pirmatnējie instinkti.

Vienkārši tracina, ka uzspiež. Būtu labāk radījuši apstākļus vēlmei pēc bērniem, bet ar mūsu augošajiem nodokļiem un mazajām algām un apm 8 ls pabalstu mēnesī.... :D