Man bija trusīte-meitene, auniņš, viņa bija tik gudra, citiem laikam pat kaķi nav tik gudri. Viņa dzīvoja mums pa visu dzīvokli, viņai bija sava kastīte pie ārdurvīm kur viņa čurāja un kakāja, neticēsiet, nekad viņa nečurāja nekur citur, varbūt tikai kāda spiriņa kādreiz kaut kur palika, bet kopumā viņa bija ļoti gudri iemācīta, jo no pašas bērnības. Savā būrītī viņa TIKAI ēda, jo gulēja virtuvē zem galda uz mīkstās sedziņas, viņa mierīgi drīkstēja iet istabā, uzleca uz dīvāna un vienmēr vienā stūrī gulēja izstiepusi kājas, it kā skatīdamās ar mums tv. Nespēju aprakstīt cik viņa bija gudra, vienīgais viņa nebija ļoti mīlīga, tāda kā pati par sevi, īpaši nepatika ja viņu ņurcīja pa rokām, viņai patika savā nodabā blakus cilvēkiem dzīvoties. Diemžēl viņa nomira 4-5 gadu vecumā ar trušiem visizplatītāko kaiti- trieka, viņai paralizējās aizmugurējā ķermeņa daļiņa, un nācās iemidzināt.
Otrs trusītis man bija puika- arī auniņš. Viņu diemžēl nevarēja iemācīt čurāt vienā vietā, kur nu vēl kakāt. Noteikti tapēc, ka puika, tapēc viņš bieži iezīmēja man dzīvoklī konkrētas vietas, cīnījos kā varēju bet viņš tāpat zināja kuras ir "viņa" vietas, ko iezīmēt. Arī viss tas viņa šķidrums bija ar lielāku smaku, nekā meitenītei.
Bet šitais toties bija mīlīgāks, ja paņēma rokās(iespējams viņam vnk bija bail) nebēga prom :D
Bet meitenīte laikam bija dusmīgāka, jo mēs ar mammu viņu bērnībā kaitinājām ar šokolādi, tā kā kaut kādu suni kacinājām :D tad viņa urkšķēja un rūca, tā laikam bija kļūda, un viņa palika niknāka.
Bet trusītim vajag daudz uzmanības, ja viņš dzīvo būrī tad obligāti jālaiž paskraidīt pa dzīvokli, katru dienu.