Okšķerēšana

Neesmu mēģinājusi "atkost" kaut kādas paroles un līst tur, kur nav vajadzības. Vienīgi, kārtojot veco dzīvokli, bieži esmu metusi ārā dažādas bijušo draudzeņu lietas, bet savu rīcību neesmu slēpusi.

Sibila, ja ir aizdomas, tad piekritu. Bet, ja nav, vai ir vajadzigs list drauga vestules, lasit sarakstes, vienkarsi kaut ko meklejot vai ari cerot atrast.

Man patika Līvas Jaunozolas intervija Unā, kur viņa ļoti skaisti pateica. Ja Tu jūties laimīgs, kāpēc tev sevi jākūda lienot kur nevajag! Un tomēr nevajag izlikties par galīgi stulbu arī.

Es kā vienmēr atkārtošos ar savu stāstiņu. Paziņai draugs jauns, bet pa kluso sarakstās tā visai intīmi ar bijušo. Jaunais uziet, bet beigu beigās atvainojās viņai ar puķēm, ka ielīdis viņas privātajā telpā.

Zinu paroles, noder, kad draugs netiek tur, kur vajadzīgs un esmu pie datora. Ikdienā nelienu, neinteresē, pilnībā uzticos un ja krāptu, tad pateiktu. (Savus `muļķīte` un `naivā` varat paturēt pie sevis.)
Aiz muguras neko nedara, es nedaru, nekādu problēmu.

Es viņa paroles zinu. Bet neizmantoju vēstuļu lasīšanai, man tikai dažreiz patīk no viņa profila apskatīties cilvēkus, kas nav manos draugos. Jā, iemetu aci arī vēstulēs, bet ne ar nolūku tur atrast kādu draudzenīti. Vienkaŗši dažkārt interesē, par ko viņš runā ar māsu (satikt nav iespējams), viņš ir lietas kursā, ka to daru, nekas nav pretī..
Īsziņas telefonā izlasu tāpēc, ka bieži neko nezinu par viņa dienas gaitām, jo gadās satikties reti un nevar tad tos retos brīžus veltīt kaut kādiem pirms 5 dienām notikušiem sīkumiem. Mani vienkārši interesē, kur un ko viņš ir darījis.
Arī manas paroles un telefona īsziņas ir viņa rīcībā, man nav ko slēpt, viņama arī nē. Neesam to izmantojuši ālunprātīgi, meklējot kādu kašķi vai krāpniecību, ir vienkārši dažas interesantas lietas.. Tāpat ar e-pastu. Tā kā viņam darbā interneta nav, bieži vien viņš man saka, ko rakstīt un es rakstu no viņa e-pasta.
Man tas neliekas nekas īpašs, katram ir sava privātā telpa, tomēr es gādāju, lai tā nepārkāpj manus uzskatus par godīgām attiecībām. Katrā ziņā netaisos viņu spiegot, to neesmu darījusi un arī nedaru.
Tiesa gan, savu bijušo tieši ar šādu nevainīgu ieiešanu profilā nakts laikā, kad viņš nebija bijis online kādas 3 dienas, atradu šādas tādas lietas, kuras bija pamatā tam, ka viņš ir mans bijušais.. Bet tagadējā draugā neko tādu nemeklēju un vēl attiec;ibās godīgāku cilvēku par viņu atrast būtu grūti. :D

Lasu un brīnos...Eu, bet nopietni, kā jūs nonākat vispār līdz tām sarunāt par otra parolēm? Jo man prātā nenāktu kaut ko tādu prasīt, es pat par to aizdomājusies neesmu, un domāju, ka mans mīļais tāpat.Jūs tā arī tiešā tekstā prasat, lai pasaka paroli?

Paroles ir zināmas, jo ir iedotas :)

Nevaru iedomāties situāciju, kad es labprātīgi dotu savas paroles, puisis tāpat:D Tad jau kāda jēga vispār atsevišķiem profiliem draugos utt.? :D Un ir bijusi situācija ar manu ex, kad viņš uzzināja manu paroli draugos, lasīja manas vēstules un tad nu es nepamanīju sev svarīgas vēstules, jo tās vairs nebija iekrāsotas kā jaunās, nelasītās. Tā viņa okšķerēšanas dēļ palaidu garām sev svarīgu informāciju, labi, ka vairs ar tik greizsirdīgu tipu neesmu kopā!

Neviens nevienam neko neprasa, citreiz ērtāk pateikt, ieej lūdzu emails tāds, parole tāda un nesamaina. Tā vismaz man bija.

bijušais vienreiz pats iedeva epasta paroli, bet neaizdomājās, ka caur to epastu uzzinaju citas paroles un lidz ar to krapšanas , un labi vien ka uzzināju:D

A ko, ja pats pasaka, ko tad teikt: Nē, nemūžam neklausīšos tavu paroli, nesaki man! Ak kungs, ne jau visas to izmanto okšķerēšanai un krāpniecībai. Mani vecāki, piemēram, arī zina viens otra paroles. A kāpēc nē, kas tur slikts, ja to neizmanto sliktiem mērķiem?

Jā, bet es vnk nesaprotu, kā viņi pamato to paroļu došanu. Tā no zila gaisa pēkšņi: Mīļā, pieraksti manu paroli, ja nu noderēs? :)

Nu nē, man, piemēram, bija tā, ka sēdējām pie manis, es gāju draugos, pēc tam viņš. Nu ko, tā kā es biju pie datora, bet viņš blakus, rakstīju paroli viņa vietā. Ta kā nebija sarežģīta, uzreiz atcerējos. Kaut kā tā ikdienišķi, vienkārši, bez uzsvara uz tā, ka nu tu zini manas paroles.
Nu ja puisis attiecību sākumā mestos virsū ar lapiņām par savām parolēm internetā un citus, tiešām neņemtu ne to lapiņu, ne viņu pašu. :D

Vienreiz sanāca ar draugu runa par parolēm un es tiešā tekstā pajautāju- tu man iedotu savu paroli?
uz ko viņš atbildēja ar pretjautājumu- un tu man savu?
teicu, ka nē un saruna beidzās.
bet nu es uzticos viņam

Ja ir aizdomas , tas jālien, kaut vai klusiņām! :)

es kaut kad ielīdu. nu neko labu tur neatklāju :D

jā, bet ir tādi pāri, ka nav vispār nekādu aizdomu un pēc gadiem 10 atklājas, ka mīļotajam jau 5 gadus mīļākā! tur baigi jāskatās, cik vīrietim ir brīvā laika, ar ko viņš nodarbojās utt. jo es neticu nevienam, pat pēc izskata it kā tādam baigi pareizajam. Viņi visi mēdz stāstīt vienu, bet darīt pavisam ko citu.. :)

Paroles zinu. Okšķerēju reti. Bet kad uznāk kaut kādas muļķības galvā un liekas, ka jāpapēta - pēc tam jūtos tik slikti, ka neuzticos līdz galam. Fui! Jūtos briesmīgi :(
Bet man laikam tas nodrošina vienkārši drošības sajūtu.

Vispār šausmīgi, ka tik daudzas ir attiecībās un nav spējīgas uzticēties. Un vēl šausmīgāk, ka vīrieši ļaunprātīgi izmanto šo uzticību un neciena sievieti, ar kuru ir attiecībās.

Ar parolēm nedalāmies, katram tomēr sava privātā telpa ir vajadzīga.. Pāris reizes mūžā esmu okšķerējusi, bet tas ir bijis tad, kad esmu bijusi pārliecināta, ka attiecībās kaut kas iet šķērsām. Principā man riebjas pat pati doma par kaut kādu čekošanu un okšķerēšanu... Un ja viss ir labi un esmu laimīga un harmonijā, pat prātā nenāk ko tādu darīt..