Sveikas dāmas, situācija ir pilnīgs sviests, saku uzreiz.
Vairs nezinu ko darīt.
Dzīvoju kopā ar puisi. Puisis normāls, nu, kā jau visi- ar saviem plusiem un mīnusiem, bet lieta tāda, ka jūtu vairs nekādu pret viņu nav, lai gan viņš manī ir iemīlējies līdz ausīm- to redzu es pati, citi saka gluži to pašu. Tā kā ar labdarību nenodarbojos, tad negribu vairs būt kopā ar šo cilvēku, kad pašai jūtu nav. Un te sākas murgs. Es viņam saku, ka nevēlos vairs attiecības uz ko viņš atbild ar "Nu tad man arī nav jēgas vairs dzīvot, es visiem traucēju, mani vispār neviens vairs neredzēs." Īsāk sakot, sāk kaut kādus pašnāvnieciskus murgus liet. Sākumā sabijos, kaut ko norunājām. Tad tas turpinājās katru reizi, kad par kaut ko tādu ierunājos. Pēc kāda laika nodomāju "Ai, man tas apnīk, vīrieši taču ir kā bērni, kaut kādus murgus runā, varbūt kaut kas no tīņa vecuma palicis, tāpat neko neizdarīs" Tā bija līdz brīdim, kad viņš vienreiz sev cilpu ap kaklu meta, tad ūdenstornī uzrāpās, tad sarijās kaut kādas miega zāles daudz par daudz. Sīkumos neiedziļināšos, bet viss it kā beidzies labi. Vismaz viņam. Vienreiz es viņu dzērumā piekrāpu, seksa gan nebija, jo kaut kāda sirdsapziņas daļa ierunājās, taču es no rīta atrados vīrieša mājā, viņa gultā, apakšveļā un lieliski atceros, kas notika. Sirdsapziņas pārmetumi arī bija, taču tā kā man jūtu nav un to vairs izturēt nevaru, dzērumā nespēju sevi kontrolēt. Mans draugs par to zina, taču pat to piedeva.
Tā nu es sēžu ar viņu vēl joprojām vienā istabā, nezinādama ko darīt. Jūtu nav, pat seksu vairs ar viņu nevēlos, tas nav bijis kādas 2 nedēļas. Tiešām, nezinu kā lai viņu pamet, varbūt kādi ieteikumi? Savā ziņā esmu izmisumā, jo nevēlos vairs laiku tērēt uz viņu, bet.. nu es jau paskaidroju.
Ceru uz kādiem ieteikumiem, paldies jau iepriekš.