Sveikas :)
Gribēju dzirdēt jūsu viedokli, par domu kas mājo galvā jau kadu laiciņu.
+/- satraukums ir , laikam, par novecošanu, kas manā vecumā izklausās pēc neveselīgas apsēstības, drošvien.Tomēr, ne par fizisko novecošanu es raizējos, krunciņām, ādas tvirtuma zudumu vai citām novecošanas īpatnībām. :D
Es tiešām to domāju nopietni, un man patiesi šķiet, ka esmu pieredzējusi princīpā jau lielāko daļu no tā ko var pieredzēt. Jā, precības, bērns, mazbērni u.t.t Tas viss ir priekšā, bet - pirms pāris gadiem, es vēl tik ļoti naivi priecājos par visiem sīkumiem ko dzīve rādīja, tik daudz neatklātā un neredzēta sagādāja grandiozas sajūtas. Bet tagaat, es sēžu un man šķiet, ka mani šajā dzīvē vairāk nekas neizbrīnīs. Nu kas ir, nu?
Ne jau 18 gados var neatgriezeniski pazustn jaunības maksimālisms. Un depresija ta nav, skaaidri zinu :D
Varbūt kaādai ir dzila doma, par šo?
10
