Es raudu, bet nevis speciāli, bet tā vienkārši notiek, man sāk birt asaras. Kāpēc gan man valdīt savas asaras, ja tās ir patiesas? Tikai tāpēc, ka vīrietim likšos čīkstulīga? A varbūt man viņš liksies cietsirdīgs un bez jūtām, ja aizliegs vai aizrādīs par manām asarām. Asaras nav jāslēpj vai jāvalda, ja tās nāk. Protams, ir gadījumi, kad savas emocijas labāk paturēt pie sevis.
Agrāk, kad biju maza, man nebija vispār neviena ar ko runāt, līdz ar to bieži raudāju vienatnē, spilvenā, ilgi un daudz.. Man bija grūti. Tagad esmu iemācījusies savas emocijas neslēpt, es raudu arī prieka brīžos, kas mani apsveic kādā īpašā brīdi.. Piemēram, kad man palika 18, es apsveicu savu mammu un tēti un pateicu viņiem paldies un arī apraudājos. Kad strīdos ar draugu, ja vispār to daru, tad tas ir par sāpīgām lietām, un, lai gan esmu dusmīga, man reizē ir arī ļoti skumji, tāpēc es pat dusmās raudu. Nesaprotu tos, kuri uzskata, ka raudāšana ir iežēlināšana.. Ja tās asaras ir viltotas (to pieprot man daudzi zināmi cilvēki), tad jā, ir kā iežēlināšanas veids, bet ja asaras pašas nāk un tiešām ir skumji, kāpēc gan neraudāt un tēlot dzelzs stipro sievieti, ja pēc tam tik un tā spilvenā visas šīs skumjas aiziet.. Nesaprotu.
Bet tas jau nenozīmē, ka nevajag mācēt valdīt emocijas. Vajag mācēt valdīt gan smieklus, gan asaras tad, kad to vajag, bet jūtu uzplūdos starp diviem tuviem cilvēkiem, manuprāt, nav nozīmes slēpt savas sajūtas. Vienalga- smiekli vai asaras.
8272
