Nakts jautājums.

Jautājums uzpeldēja šodien sarunā ar draudzeni, kura jau 21 gada vecumā šķiras no vīra, kas reiz palaidis rokas, bet sola, ka mainīsies.
Tāpat arī man šobrīd ir nenokārtotas attiecības ar vienu citu draudzeni, kura ļoti riebīgi man ierieba pirms nuu jau ilga laika (nu, tā ir tā situācija par kuru vectantes saka: "Dunci iedūra mugurā.") un pati par to vēl priecājās tolaik, bet šobrīd lūdz piedošanu un grib atjaunot attiecības. Sen esmu cilvēkam piedevusi, bet nezinu, vai vērts atjaunot kontaktus.
Un vēl ir arī pašas pusizjukušās attiecības ar vīrieti, kurās īsti vēl nevar saprast, kurš ir vainīgais un kurš ir cietējs, kaut arī pēc vairāk kā divu nedēļu dzīvošanas atsevišķi, jau sāk nedaudz gribēties atpakaļ.
Un kurš no šiem trim gadījumiem būtu tas, kurš būtu pelņijis second chance? Un vai vispār kāds, tai skaitā arī mēs pašas, esam to pelnījušas?
Tāds filozofiskais garastāvoklis parāvies, laikam vīna glāze pie vakariņām (naksniņām, jo man vakaros nav laika ēst) tomēr nāk par ļaunu. :D

Es domaaju ,ka vareetu dot to second chance!:)

Sievietes es vispaar nenemu galvaa-iipasi par to aprunaasanu!:DGodiigi!Sievietes vienmeer aprunaas,paarrunaas ,uzsitiis klacinu!Tur laikam jaaskataas tiesi ,ko izdariijusi!Es piedodu vienmeer visiem,bet jaasaka ,ka nav jau vairs tas tomeer-taa draudziiba tomeer vairs nav taadaa-tas no pieredzes!

Pec pieredzes, reti tie cilveki mainas. Nu, ir nelielas izmainas citreiz redzamas, bet ne pamatigas.
Dodu otro iespeju, ja uzskatu, ka tas vispar butu nepieciesams. Tava gadijuma izsvertu, cik svarigi man butu to draudzibu tagad atjaunot. Tapat ticu, ka ta nebutu tikpat laba ka pirms nodosanas.

Bet vispar...Es piedodu cilvekiem, bet neaizmirstu. Ja cilveks apzinati rikojies cuciski, tad lai sanem ko pelnijis.

Nekad nedotu otru iespēju vīrietim, kurš palaidis rokas, jo neticu, ka tādi mainās. Protams, dievojās, ka mainīsies, taču agri vai vēlu es atkal dabūtu pa galvu, bet sišana ir viena no divām lietām, ko es nekad nepiedotu. Ja viņš ir palaidis rokas - mums viss ir beidzies.
No visām šīm situācijām varbūt tai draudzenei dotu otru iespēju. Būtu daudz uzmanīgāka ar viņu un, protams, uzreiz nepataisītu par sirdsdraudzeni vai vēl ko, taču otro iespēju varbūt dotu. Mazums, varbūt, ja viņa izdarīja to, ko izdarīja kkad sen(piemēram, vidusskolā), viņa tiešām nožēlo un ir augusi kopš tā brīža.

filosofējot tādas otrās Īstās iespējas vairs nav nevienam, jābūt ļoti labam cilvēkam, lai pāridarījums no pagātnes jāsaka tešām NEKAD neuzpeldētu augšā skaļos vārdos, domās.
No personīgās pieredzes varu teikt, ka otro iespēju neesmu devusi, piedevusi esmu visiem, kas ko nodarījuši bija, taču man tā sliktā īpašība - Atmiņa, pārāk laba.

es domaju ka mainaas tikai uz kaadu laika periodu jo cilvekam vispar parsvaraa gruuti piemeroties kaadaam paarmainjaam...esmu satikusi cilvekus kuri censhas buut labaki bet tas viss taa maaksligi(nenak no sirds)

Hmmm. otro iespēju dotu, skatoties, kada būtu situācija, nu vai otrs būtu izdarīis ko nepiedodamu, vai vienkāŗsi pēc rakstura neciešams un tiktu runāts par cenšanos mainīties un tā...

Katrā gadījumā trešā iespēja noteikti nebūtu, ja nu tomēr dotu otro :)

man tā sliktā īpašība - Atmiņa, pārāk laba.

Man tāpat.

tās draudzenes vietā nedotu vīram otro iespēju, viņš taču viņu turpinās sist.

par to izbijušo drauidzeni- varbūt piedotu, nedaudz kontaktētos, bet nestāstīotu neko par savu dzīvi un pēc iespējas mazāk kontaktētos. visticamāk, ka viņai vajag tgd tikai tavu palīdzību un meklē variantus. varbūt viņai ir naudas grūtības?

par tavu draugu- varbūt jūsu attiecības vēl var glābt ja jūsu abu starpā ir mīlestība un pašķiršanās iemesls nav neuzticība. pastāsti, kādēļ sastrīdējāties?

Par sišanu, uzskatu, ka tā ir kaut kāda psiholoģiska trauma, pati no sevis tā neizzudīs.
Par pārējo, cilvēki mainās, ja neviens nemainītos tad visi paliktu joprojām bērna prātā, vai ar rozā mīlestības brillēm uz acīm un varētu turpināt...
Bieži iemesli kāpēc izjūk ilgstošas attiecības/laulība, jo cilvēki mainās, un viens ar otra izmaiņām nespēj sadzīvot.
Tieši cilvēkam ir dota fantastiska spēja pielāgoties videi, apstākļiem, es domāju tajā skaitā arī situācijām, to cik kurš un cik labi to spēj ir atkarīgs no cilvēka paša.
Runājot par vilšanos, domāju, ka mēs ikviens kādam esam kādreiz likuši vilties, bet pieļauju, ka ir cilvēki, kuriem tas ir sistemātiski- es tādiem vairs neuzticētos.

Otra iespēja (ja par vīrieti)?
Hmm, man tāda ir jādod jau 4to reizi. Vai tas ir tā vērts? Nezinu, jo galvā viens liels juceklis.
It kā gribu, bet pats stulbākais ir tas, ka esmu pārāk mīksta, lai pateiktu "NĒ" un uz visu pieveru acis, kaut gan no domām, diemžēl man nekas nepazūd.

Kā saka "Neesi skops, dod cilvēkam otru iespēja. Bet neesi idiots, nedod cilvēkam trešo iespēju". Pēc tāda principa arī dzīvoju.

Es laikam esmu ūber riebīga, bet nepiedotu pirmajiem diviem variantiem. Par puisi- vispirms visu kārtīgi noskaidrotu un izrunātu un tad pieņemtu lēmumu.

es ar laikam dotu tai draudzenei otro iespēju, ja vien viņas nodarījums to ļautu - ja nebūtu kaut kas nu riktīgi pretīgs nodarīts... Varbūt tiešām viņa ir tagad jau pieaugusi un nožēlo nodarīto.. ja tas bijis jaunībā- zinu, ka pašai ar visādi gadījies.. un tagad es saprotu, ka esmu ļoti mainījusies.. un man šķiet, ka uz labo pusi :)

Par puisi - tur jau jāskatās no situācijas... un no sajūtām... no attiecību kvalitātes.. ja jums ir bijušas ļoti jaukas un skaistas attiecības - nu viss super.. un kašķis bija - padzīvojāt atsevišķi, bet pārējais viss forši - varbūt ir vērts kaut ko atjaunot.. bet ja kašķis peč kašķa un mūžīgas nesaskaņas -tad vai ir vērts? Varbūt jau divas nedēļas ir pagājušas - tālāk ar šķiršanos būs tikai vieglāk ...

Mani šoreiz arī nomoka līdzīgs jautājums. Lai gan pagājis jau gads, nezinu, vai piedod. Spriežot pēc sevis, cilvēki mainās. Es šī gada laikā esmu krietni mainījusies gan uzskatos, gan pasaules uztverē. Kāpēc gan tad kāds cits nevarētu mainīties? Cilvēki kļūdās, visiem gadās dzīvē izdarīt, ko nepareizu. Bet vai ir vērts riskēt? Var jau mēģināt atjaunot tās attiecības, skatīties, kas notiek tālāk. Ja jūti, ka cilvēks tomēr nav mainījies vai saproti, ka neesi tam vēl gatava, tad nevajag sevi lieki mocīt. Vispār neciešu, ja runā aplinkus, pateiktu atklāti tam cilvēkam, ka tomēr nekas nesanāks.

Esmu pārliecināts, ka cilvēki mainās un ir spējīgi to izdarīt. Zinu daudz dzīvus piemērus, kas spējuši mainīties, kā arī pats esmu viens no tiem. Vienīgais priekšnoteikums ir - cilvēkam pašam ir jāgrib to darīt. Ja pats to nevēlēsies, tad neviens cits nespēs viņu izmainīt. Tas iespējams tikai strādājot ar sevi. Ja kāds palīdz. protams, ir vieglāk, bet tas arī viss. Cilvēks nemainīsies pēc kāda cita iegribām ..

Cilvēkiem vajadzētu mācīties no savām kļūdām, līdz ar to, noteikti ir situācijas, kad cilvēki mainās uz labo pusi un ir pelnījuši otro iespēju. Ir tādi, kuri tēlo un ir tādi, kuri patiešām izmainās.