Man jau rit 3. gads prom. Man loti biezhi ir skumji, kaut vai es neesmu laukos, bet pasha lielpilseta un sudzeties man nav par ko. Bet pagajusaja ziema man bija baiga depresija, gribejas majas, zvaniju mammai un raudaju (25 gados!!!), pietruka draugi utt. Vainoju visus, tikai ne sevi, ka es jutos tik vientuli. Bet tad pec sarunas ar draugu pagriezu visu uz pretejo pusi un sanaca, ka ta ir mana vaina, ka man nav ko darit! Apnemos pa vasaru meginat savakt draugus un nejusties tik vientuli! Un man sanaca, es visur uzprasijos, visur gaju, iesaistijos, speleju volejbolu, gaju spanu valodas kursos, sporta zale, taisu auskarus, rokos e-bay, lasu gramatas utt. Vajag vnk but nekaunigakai un ja gimene brauc uz veikalu, saki, ka gribi ari to darit, ja vinji iet ciemos pie kaiminiem, tad tu ari piesakies! Aru saderet ka ari tavos laukos ir kaut kadi pulcini, nodarbes, cilveki! Tev vnk ka kurmitim jaizrok tas cels, lai tev nebutu garlaicigi.
Protams, man vel parauj uz pinnju pec mammas un ta, bet ta jau ir nostalgija nevis depresija un vientuliba!
Lai tev veicas!