gribu bērnu 20 gados?!

Zhaklin, varbūt viņi būtu tieši priecīgi. :D

Man gribas jau no 16 gadiem(tad es sapratu, ka tas nav reāli), bet nav un nebūs turpmākos gadus, līdz 30 toč. :D

Helele
Dienā, kad man palika 20, mamma jau noteica - tu jau man biji tavā vecumā.. (mammai bija 20, kad piedzimu).
Kā būs lemts tā būs ;)

Nu gribēt nav kaitīgi :D
Pirms ķeries pie darīšanas, pastaigā pa bērnu preču veikaliem, paskaties, cik viss maksā :D Uzreiz gribēšana pāries :D

Labāk ātrāk, nekā vispār nē! ;) Bērns nav nekam šķērslis, var dabūt auklīti, ir taču vecvecāki.. Paaugsies un tad jau dārziņā, visu var apvienot, gan ar mācībām, strādāšanu, savu vīrieti un mīlestību bērnam! :)

Jā, patiesībā piekrītu, ka ar laiku nāk saprašana un bērna plānošana var ievilkties. Varbūt tiešām labāk ir nebaidīties 20 gados nekā pēc 35 apjaust, ka bērnus vairs nemaz negribas.

Nē, pārāk augstu vērtēju savu brīvību. Ja būtu manā varā, gribētu uzreiz pieaugušu un saprātīgu bērnu bez kaitinošā bērnības un tīņu vecuma :D

Man ir 19 gadi un ir 3 nedēļas veca meitiņa. man liekas, ka nevar būt nekā jaukāka par pašas bēbi, bet nu tavā gadījumā izklausās par agru

Kā man viens pazīstams čalis reiz teica, ka viņa bērns piedzims jau staigājošs un atbildēs uz visiem jautājumiem. :D

Ja bērni rastos tā bez dzemdēšanas un jau 2-3gadīgi,kas paši staigā,ēd normālu ēdienu un guļ visu nakti, jā,varētu padomāt.
Visādi citādi,noteikti nē vēl paris gadus,lai gan ir stabilas attiecības un dzīvojam kopā.

Visas,kas te saka-sākumā karjera,māja,nauda utt.Man radinieki arī šitā cēla māju,pelnīja naudu,jo visu laiku likās,ka ir par maz,atlika,atlika bērniņu un ko tagad?Kad beidzot liekas,ka ir sapelnījuši un grib mazo,viņiem nesanāk...6 gadus cenšās un nekā.Abi veseli,viss kārtībā..

Negribu, kaut arī man jau 25 :D Patiesībā nekad tā īsti nav gribējies.

engeliitc, tad lai apdomā adopciju ;)

Man tāda doma nāk galvā katru dienu, BET man jau ir viens 3gadnieks mājās. Un, jā, piedzima 20 gados. Kad paliku stāvoklī, situācija bija tieši tāda, kāda Tev šobrīd (tikai es tad vēl nedomāju par bēbi).
Bērna dēļ pametu studijas, bet mans sapnis ir turpināt, ko nākamgad arī darīšu. ''Lieliskās'' bērnudārzu situācijas dēļ līdz šim tas nav izdevies.

Milzīgs pluss ir tas, ka esmu jauna mamma. Gribētos visus bērnus ''uzčinīt'', kamēr nav 30, bet sēdēt mājās ir nenormāli piegriezies.

Es Tev ieteiktu tomēr nedaudz pagaidīt, vismaz pabeigt mācīties, tad uz priekšu.:)

Man drīz 22,bet plānos ir pabeigt studijas-vēl 1 gads neskaitot jau sho.Un tad aidā. :)
Tevi saprotu,jo gribēju bērnu 16 gados (traka :D) tad nesen atkal,bet likās ka neesmu gatava.Plus tagad risinām mājokļa un mana darba jautājumus.Ja dzemdētu agrāk,noteikti nepabeigtu studijas,dzīvotu ar vecākiem vienā mājā,un uz kakla savam vīrietim,vēl trakāk-vecākiem.
Tev ieteiktu pagaidīt līdz parādās kaut kāda stabilitāte.Bet vilkt gadiem nevajag,jo var tā arī nesaņemties :) Veiksmi.

20 gados, tas ir pilnigi normali sievietei. Pec manam domam, musdienu sabiedribas iekarta sievietem nelauj pa istam but sievietem - viss jasasniedz pasai, jauztur sevi un biezi vien ari bernu, par virieti nevari but drosa, ka tevi velak vienu ar visu bernu nepametis, utt.. Skatos uz vienu sievieti, kurai 28 gadu vecuma ir 3 berni, vecakais jau 10 gadus vecs un tikai tagad vina doma par macibam un karjeras lietam, jo vinas virietis vinai to ir lavis. Skaisti - jauna mamma! Jus teiksiet neinteresanta? Ne tuvu tam! Man pasai doma par bernu ienak arvien vairak prata, bet saprotu to, ka neesmu tam gatava, esmu augusi cita sabiedriba un kamer nebusu sasniegusi tadus atalgojuma augstumus, kad normali varetu viena pati uzturet ari bernu, man berni nevar but. Musdienas viss ir parak nestabils.

man šad tad arī gribās bērnu, bet tad vīrietis ''atsēdina'' un liek pagaidīt līdz 25 :D

Man ir nedaudz mazāk par 20 un arī gribu :) Bet ar prātu saprotu, ka par ātru...

gribet var daudz ko :D :D :D

bet man bernu gribejas,kad man bija 16,17 gadi,jo likas ka toreizejais chalis ir istais un bija mums baigie naktones plani,tagad man jau pari 20 un domas par bernu un bushanu stavokli vispar uzdzen nelabumu :D

Man bērnus gribējās tad, kad man bija 11 gadi un ar draudzeni spēlējām "mammās ar bērniem" :D Mums bija tādas lelles kā bēbji, smuki, ar gutaperča galvām, kājām un rokām un mīkstu vēderu. Bēbji izskatījās glužī kā dzīvi zīdaiņi un mēs nopietni piegājām tai lietai - pirkām īstas bērnu drēbītes, īstus pamperus, ziemā satuntuļojām un nesām uz rokām ar galvu pret sevi, un tad apkārtējie domāja, ka tie ir īsti cilvēki :D
Bet vēlāk nāca apdomības, apgaismības periods, ka bērni ir atbildība un pats galvenākais un svarīgākais, kas mani tur uz pagara striķa ir bērna iznēsāšana un dzemdības. Man tagad 26... un saprotu, ka ap gadiem 28 jau tā kā pašai gribētos būt ar bēbi uz rokām, bet kā to īstenot bez stresošanas un sāpīgām procedūrām.... nav ne jausmas :D