Klases biedri

Sāk izklausīties, ka savam kompleksam sēdēt vienai nevari tikt pāri. Kā jau minēja, pašpietiekami cilvēki daudz vairāk sasniedz. Sāc koncentrēties uz sevi un to, kas jādara, nevis kā izskatās, ka sēdi viena un klasē nav drauga.

Sorry par kljudam.... Un vel-piebalsoju-tie,kas bija KRUTI, taalu nekur nav tikusi...

Pamatskolā man bija ļoti draudzīga klase, visi vienmēr turējāmies kopā, palīdzējām viens otram un bija jautri. Pēc beigšanas lielākā daļa joprojām turas kopā, es esmu pilnībā atšķēlusies no viņiem, jo nedzīvoju tajā miestā, kur mācījāmies un kur viņi joprojām pavada nedēļas nogales.

Bet vidusskolas klase- sākumā man bija šoks par to, cik viņi visi ir nesaliedēti, ienākot klasē nesveicināja visus, bet piegāja pie sava drauga/draudzenes un pasveicināja viņu vienīgo. Gaiteņos satiekot viens otru no rīta gāja garām kā svešam cilvēkam. Un tieši mēs, kojinieki bijām tie, kuri viņiem vismaz iemācīja pieklājības pēc sasveicināties. Man bija, kā autore teica, sirdsdraudzene, ar kuru kopā pavadīju visus trīs gadus. Protams, pļāpāju arī ar citiem, bet tādu kaut cik normālu attiecību mums nekad nebija, un ne tikai jaunpienācējies, bet arī visiem kopumā. priecājos, ka bija vismaz tādi normālie cilvēki, kojinieki- atnākuši no mazākām, saliedētākām klasēm, pateicoties kuriem arī būs jaukas atmiņas par vidusskolas gadiem. :)

Nelasiju ieprieksejos komentarus.
Es skolu jau kaa 3 gadus beigusi.... Arii man bija tada pati situacija kaa tev. Parsvara biju pati par sevi...arpuss skolas bija labi draugi, bet klasee taas meiteniites,kuras chupinjaas sedeja un vienmer kko kikinaja - mani neintereseja. Vairak gan kontaktejos ar daziem klases puishiem. UN kaa izlaidums beidzaas-vel liidz sai dienai neesu ne ar vienu kontaktejusies! :D Un,ja godiigi,labi vien ir...nepietruukst man to cilveeku.
Es vareju tada veida labak stundaas klausities un organizeties macibaam(kaut arii nebija man taas atdzimes izcilas).

Mana problēma ir tā, ka pēc pamatskolas nenomainīju skolu, un sanāca tā, ka ar tiem purniem,kuriem mācījos no 1.klases sanāk mācīties līdz 12.klasei.Tagad būs tie pēdējie deviņi mēneši, un tad beidzot tas viss būs galā.Līdz devītajai klasei man bija svarīgi obligāti ar kādu draudzēties, iet pa skolu kopā, sēdēt kopā utt.Bet nu tad es sapratu, ka man tie cilvēki jau sēž aknās.Lielākoties kaut kādi tēviņi ar debīliem jokiem.Un tad sākās tāds posms, ka man ir pilnīgi vienalga, kādi man tie draugi ir vai nav skolā,jo es zinu, kā ir ar draugiem ārpus skolas, ir pilns ar foršiem cilvēkiem ārpus skolas.

Es arī uzskatu,ka nav jegas baigi čupoties.Ja nav,tad nav.Es kad beidzu skolu,tad bija tā,ka klase daudz maz draudzīga,bet aiz muguras viens otru aprunā.Bet tā izliekas kā baigie draugi,iet tusēties kopā utt,kā skola beidzās,tā viss tika aizmirsts un nav kontaktu vienam ar otru vispār nekādu.Varbūt tu vari vienkārši runāties ar citiem,bet ne tur pārmērīgi čupoties un,ja uzskati,ka tevi uzskatīs par nūģi,tad nedomā tā,zaudētāji jau būs tikai un vienīgi viņi.

Man bija tieši tāpat, kā tev. Es klasē biju pati par sevi, bija cilvēki ar kuriem varēju parunāties, bet tādu patiesu draugu nebija, pārējie visi mētāja apkārt krutos un baigos līderus, lai gan nekas no viņiem ōsti tur nebija, tikai tukšas runas, citu aprunāšanas un bezjēdzīgas kritizēšanas. Nejutos ōpaši slikti arī ik pa laikam sēžot vienai. Bija reizes, ka piemēram, skolas kafejnīcā piesēdos pie citiem un paēdu pusdienas, neko pat nepateicu tikai tāpēc, ka vienīgais, ko viņi runāja, bija "eu, paskaties kā tas čalis izskatās, tik tievs un kaulains." Ar to reizi arī pietika, lai saprastu, par ko viņi lielākoties runā, nu tas ir tieši par meitenēm.
Tagad esmu iestājusies augstskolā un uzzinājusi, ka daži no maniem bijušajiem klasesbiedriem mācīsies kopā ar mani, dusmas bija lielas, jo domāju, ka man ar viņiem galīgi nav pa ceļam. Bet, ko darīt? Sēdēt klusi stūrītī un raudāt par to, ka dzīvē tā gadījies vai arī iet un pierādīt, ka vidusskolas laiki ir beigušies? Jā, protams, pārdzīvoju nedaudz, jo gribēju visu no nulles sākt, bet kaut kāda pagātnes ēna nāk līdzi, bet man šķiet būtu bijis pavisam stulbi, ja es tagad ņemtu un atteiktos no sava mērķa. Labi, šis jau nedaudz no citas tēmas. Varbūt kādai kursā arī ir līdzīgi? Negribas vienkārši veidot atsevišķu tēmu.

pamatskolā bija viena draudzene ar kuru sēdēju visās stundās,
tad nomainīju skolu un vidusskolā klasē draudzējos ar visiem, ballējāmies kopā,satiekamies arī ārpus skolas, bet katru stundu sēžu ar kādu citu, nevis tikai ar vienu noteiktu cilvēku.

Man klasē bija draugi - nu kāds cilvēks ar ko parunāt, bet tā es īsti ne ar vienu nečupojos, varbūt tikai stundās sēdēju kopā un pārminu kādu vārdu starpbrīdī, bet nu tas tā. Galvenokārt, man nepatika meitenes, kuras vienmēr aprunāja, vērpa intrigas un vispār bija baigās maitas, puiši gan bija forši. ;D
Es uz skolu gāju lai mācītos, nevis baigi sadraudzētos ar saviem klasesbiedriem, jo tāpat, cik gan ir atlicis ko mācīties (tavā gadījumā tikai 2 gadi). Visi labie un foršie draugi bija paralēlklasēs vai ārpus skolas. Bet tā... situācija man bija līdzīga kā tev, tikai starpbrīžos es parasti gāju pie saviem paralēlklases draugiem, vai viņi nāca pie manis.

Nāc uz manu klasi, draudzēsimies kopā, jo mana ''sirdsdraudzene'' mani pēkšņi pameta un aizgāja uz citu skolu. Vispār mums kā meksikāņu seriālā.

Man klasesbiedri ir lieliskas paziņas un nekas vairāk. Necenšos kādam līst virsū ar savu draudzību, bet uzturu labu kontaktu. Varu iet klāt pie visiem un pasmieties, parunāties un varbūt arī pat ''pakasīties'' :D

Ja tev ārpus klases ir citi draugi- nu ideāli! :) Daudziem nemaz tā neveicas kā tev :)

Nav jēgas, lielākā daļa no cilvēkiem tāpat ir piekāsēji un īsti draugi ir tik pat reti, kā zelts zemes dzīlēs mūsdienās.. Skumji, bet atkal un atkal pierādās!

same here. iepriekšējā skolā palika visi draugi ar kuriem biju nešķirama, te nav īsti kāds sirds draugs. strapbrīžos piezvanu draugam, parunājos vai arī pasēžu netā, bet tā neesmu nekāda sēne. klasē man uzmanība ir vieslielākā no visiem, bet tomēr nav kāds ar ko īsti pakavēt laiku, parunāties.. arī klaiņoju no viena pie otra. :D
es arī iešu tūlīt 11. klasē! :)
kurā skolā mācies?

Es arī iešu 11. klasē, un man ir līdzīgi. :D

man šogad būs 12. klase, esam klase, kā jau klase, neesam super draudzīgi, bet arī nenaidojamies. iepriekšējos 2 gadus vsk sēdēju ar vienu meiteni, ar viņu nav arī liels connect, pa vasaru nesatikāmies, tikai sazvanījāmies, bet lai papļāpātu par skolu un lietām, kas saistītas ar mācībām, bet ikdienā skolā būtībā esmu ar viņu, lai gan arī ne vienmēr. citreiz esmu arī gājusi pustdienās viena, starā neesmu, bet nu kāda atšķirība, neiešu jau tāpēc neēst :D ar visiem klasesbiedriem ir labas attiecības, bet uzskatu tos par paziņām. ir cilvēki, kuri klasē ir atraduši sirdsdaugus un tiešām turas kopā, bet man šķiet, ka man tāda nav, lai gan nekad neko nevar zināt. :D ar to meiteni ir tā, ka abas esam ļoti pašas par sevi un laikam tāpēc mums ir viegli turēties kopā, jo zinam, ka abas varam sēdēt gan vienas, gan kopā ar citiem, bet, protams, foršāk sēdēt pa divi. skolā man ir paralēlklasē draudzene ar kuru man ir lieliskas attiecības, ar viņu arī daudz laika pavadu ārpus skolas, jo dzīvojam 5-10min attālumā no otras un arī intereses ir ļoti līdzīgas, bet īstenībā, gaidu, kad ātrāk vsk beigsies, jo apnikusi jau tā ņemšanās, kā ar maziem bērniem un gribas tomēr blakus sev līdzīgi domājošus cilvēkus un beidzot mācīties to, kas vairumā gadījumu patīk. tavā gadījumā ieteiktu par to tik daudz nesatraukties un paraudzītos ar vēsāku attieksmi, nav īstie draugi, nu nav, bet tāpēc jau var arī veidot sarunas par mācībām, pajautāt par nodarbošanos ārpus skolas utt, pēc skolas - aidā, savā dzīvē, ar saviem draugiem.

pagājušā mācību gadu laikā nācās ar to saskarties pirmo reizi, jo pirmstam visus deviņus gadus bija pa draugiem..
no sākuma bija bēdīgi un pat neērti, ka tā viena sēžu starpbrīžos, bet tad jau iemācījos, kā pakavēt sev laiku starpbrīžos.. aizeju uz veikalu, pastaigājos vai arī izpildu kādu neizpildītu uzdevumu :) stundās bija ar ko sēdēt. parsvarā vieni un tie paši cilvēki, bet tomēr neitrālas attiecības
bet tieši iepriekšējais mācību gads man iemācīja ko jaunu- būt pašai par sevi, mazāk paļauties uz citiem, jo man nesanāca stundās klačoties, nepalaidu garām stundas tēmas , uzlabojās atzīmes

Izrādās, ka daudzām tā bijis. Es cenšos domāt to pašu, ko jūs man te sakāt, bet, piemēram, visi septembrī nāks un stāstīs savus piedzīvojumus, bet man nebūs tur ar ko īsti parunāties. Ikdienā, ja man būtu jāizvēlas, es ar viņiem nemaz nerunātu, bet nezinu... Vēl piemērs - tagad atkal būs jāizvēlas, ar ko sēdēt katrā kabinetā un es sēdēšu ar to, kas paliek pāri vai to, kas apsēdīsies blakus. Pamatskolā tā nebija, tur man bija draudzenes, taču pārnākot uz vidusskolu un iegūstot ārpusklases draugus ar šiem kontakts ir tikai piespiedu kārtā - nu ikdienā esot kopā, kā jau skolā.

Ui, māšuka profilā ielīdu. :)

Pamatskolā bija 2 labākās draudzenes, bet, laikam ejot, atsvešinājāmies, viena aizgāja prom no skolas, otra kļuva bff ar citu klasesbiedreni. Tā nu es paliku viena, visu vidusskolu tā arī nebija nevienas īstas draudzenes. Protams, tajā laikā bija tā skumīgi, īpaši, kad bija kādi grupu darbi, kad visi sasēdās ar savām kompānijām, bet man tādas vispār nebija, arī starpbrīžos diezgan garlaicīgi, bet nu tagad, kad viss beidzies, nepārdzīvoju. Vienkārši nebija klasē cilvēku, ar kuriem būtu daudz kopīga. Puse bija tāda, kas visus par visu aprunāja, otra puse bija, ar kuriem varēju parunāt par šo un to, bet tā, lai īsti kļūtu par draugiem, nē. ;D

Par pirmo skolu, kur mācījos, man praktiski nav, ko teikt. Bija dažas tuvas (toreiz tā likās) draudzenes, attiecības klasē lielākajai daļai vienam ar otru bija labas, bet man ļoti nepatika tas kā izturējās pret cilvēkiem, kuri skaitījās "atstumtie" - ņirgajās drausmīgi, apcēla, meta ar lupatām utt. Varbūt to var izskaidrot ar to, ka bērni ir cietsirdīgi, bet nu nez... Katrā gadījumā, tas bija pretīgi. Pēc 8.klases nomainīju skolu un tas bija mans labākais tā laika lēmums, jo tie 4 gadi jaunajā skolā bija vnk superīgi. Mana pirmā lielā mīla - mans klasesbiedrs, tas gan jau ir pagātnē. Kā arī 2 no manām vislabākajām draudzenēm, ar ko draudzējos arī tagad, ir manas klasesbiedrenes. Vispār kaut kur 11.klasē ar klasesbiedriem bijām ļoti satuvinājušies, regulāri rīkojām kopīgus tusiņus... Atceros, kar raudāju pēdējā zvanā, jo likās, ka bez šiem cilvēkiem nevarēšu normāli dzīvot. Bet... tad iestājos augstskolā, 1.kursa beigās atradu darbu un dzīvē iegāja pavisam citās sliedēs, par klasesbiedriem atcerējos arvien retāk. Pirmajā gada pēc izlaiduma vēl bija kaut kādi kopīgi pasākumi, kur gan ierādās labi, ja puse, bet vēlāk tas viss kaut kā dabiski izbeidzās. Ir daži, kurus es neesmu redzējusi kopš izlaiduma - jau vairāk kā 6 gadus. Viņi man nepietrūkst, bet zinu, ka nepieciešamības gadījumā varu pie viņiem vērsties, tāpat zinu, ka palīdzēšu, ja kādam no viņiem tas būs nepieciešams. Par draugiem varu nosaukt un regulāri kontaktējos tikai ar kādiem 4 cilvēkiem, bet nav arī neviena, kuru nebūtu priecīga satikt :)
Tava gadījumā, man liekas, ir vērts pacensties - nevis mākslīgi mēģināt izveidot baigu draudzību, bet vismaz uzturēt labas attiecības. Kā jau kāda minēja - tie kontakti dzīvē par sliktu nenāks :) Protams, jāmāk arī atrasties vienatnē, cilvēkam jābūt interesanti pavadīt laiku arī pašam ar sevi, bet komunicēt ar citiem arī ir interesanti, tā ir tikpat vērtīga pieredze kā pašas mācības. Cita lieta, ja Tu tiešām pati juti, ka Tev nav vēlmes komunicēt un šie cilvēki Tev neliekas interesanti - tad nav vērts kaut ko tēlot un mēģināt veidot kontaktu.

man vidusskolā bija sakarīga klase,jebkurā gadījumā draudzīga,gossips un tādas lietas,kā jau visur, bet nekāda vaina.Atstumts neviens nebija, bet vairāk man sanāca turēties atstatus no citiem,jo intereses atšķīrās,nebija kopīgu paziņu un gluži vienkārši uztvere par lietām cita bija un drošvien vēljoprojām ir, bet klasesbiedri vienmēr to respektēja un nekad ar to nebija nekādas problēmas.
un iepriekš te minēja iemācīties būt vienam ar sevi nenozīmē skumt par to,ka redz es tāda vientuļā,neviens mani nemīl, bet gan nebūt atkarīgam no citiem un spēt izbaudīt mirkli savā, viena cilvēka,kompānijā.