par attiecībām ir jārunā?

man parasti vispār tā tēma: attiecības un kā būs pēc pāris gadiem utt, nepatīk. es pirmā nekad neuzsāku...
puiši parasti ir tie, kas sāk plānot nākotni ar mani, runā par kopīgu māju un bērniem :D bet nevis tā, pa jokam, bet visā nopietnībā. :D vot tas ir šausminoši. es dzīvoju ar domu: kā būs, tā būs!

Domāju, ka nav jārunā, jo es pati par nevi nevaru pateikt kur būšu pēc 5, 10 gadiem, kur nu vēl prasīt no otra cilvēka, lai uzbur baigo nākotnes ainu.

* sevi

Tagad aiznesīsies tēma tieši par 10 gadiem. :D

Bet visparīgi - vai vajag runāt,aprunāt,izrunāt,ko mēs viens no otra sagaidām,vai viņš redz attiecībām nākotni,vai kādas lietas,ko mainīt,uzlabot attiecībās utt...

Mums ar mīļoto ļoti patīk abiem pasapņot par tālo nākotni - par mūsu ģimenes māju, par kāzām, par bērniņiem :)
Bet lai tur ļoti nopietnu apspriestu, nu nezinu. Ja šādas sarunas neveidojas dabiski, tad labāk ļauties pašplūsmai.

fernando protams jārunā! bet nejau attiecību pašā sākumā, kad viss veidojas. jārunā ir tad, kad grib pirkt māju vai dzīvokli, kad precās utt. ikdienā var jau pasapņot.:)

Nē nu ja viss iet uz npietno pusi agri vai vēlu būs saruna par nākoti, kaut vai tad kad saņemsi bildinājumu.

Bet tā vnk sēdēt un runāt, ka nākotnē es domāju mēs būsim laimīgi precējusies ar 3 bērniem un māju ar lielu terasi, nu labi kādu reizi var par to parunāt, pasapņot, bet ne jau tā, ka meitene puisim prasa ko tu no manis sagaidi, vai es esmu tavos nākotnes planos, kādi ir tavi plāni attiecībā uz mani, tas man liekas tā bik slimīgi.

Ja runa ir par tuvāko nākotni, un tas traucē veidot tev tavus pašas lānus un ir vajadzīga skaidrība tad noteikti jāiet un jārunā, ko puisis domā un kādi viņam plāni.

jārunā! un kā tev liekas, varbūt otrai pusei nav viss tik rožaini kā tev? varbūt viņš nav tik priecīgs un laimīgs un viņam neliekas, ka viss ir ok? ja jau viss būtu ok, tad neviens nerunātu visu laiku un neuzplītos dien , dienā lai parunātu par kko. jo cilvēks justos laimīgs, viņam nevajadzētu vairs neko.

Nu ok,nākotni un bērnus liekam mierā. :) Kaut vai vakarā pajautāt,iesakt sarunu par to,kas mūs abus apmierina,kas neapmierina,ko varbūt mainīt,lai uzlabotu attiecības,kā tās kopt, nu tāda salkano filmu garā. Vai ja viss ir kārtibā,ir jēga plīties virsū ar jautājumiem no Ainas sērjas - kā tu jūties,vēlies par to parunāt?

avene

ja jau viss būtu ok, tad neviens nerunātu visu laiku un neuzplītos dien , dienā lai parunātu par kko. jo cilvēks justos laimīgs, viņam nevajadzētu vairs neko.

To es arī gribēju dzirdēt! Ja viss ir ok,tad nav ko uzplīties. ;D

Tādus jautājumus es neuzdodu, jo nākotni kopā ar viņu un viņam ar mani redzu kā runāšanu un domāšanu par bērnu, par kopīgu dzīvokļa pirkšanu, par precēšanos.

fernando - grūti jau pateikt - tas no cilvēka atkarīgs.. es, piemēram negribētu, lai man plijās virsū ar šitiem jautājumiem, ja viss forši - ko tur vēl.. ja kaut kas sāp.. tad gan... bet man puisis ir tas, kas vairāk ierosina šādas sarunas par attiecībām, ka katram kaut kas ir jādod, par to, kas apmierina utt... man liekas, ja viss ir forši i vienam i otram ... nu ko tur daudz...

Bet es saku, tas ir pilnīgi un absolīti individuāli.. varbūt Tavam puisim ir jādzird (es domāju - viņš to vēlas tieši dzirdēt), ka viss ir forši un viss apmierina, vai arī ka šādi tādi sīkumi jāuzlabo...

Par attieciibaam noteikti ir jaarunaa, bet varbuut ne gluzhi taadaa formaataa kaa piemin autore, manaa skatiijumaa. Ir jaaizrunaa lietas, ja ir nesaskanjas, jaatrod kopeejs risinaajums taam. ir jaarunaa par lietaam, kas patiik un jaavairo otra prieks liidz ar to arii saveejais, ir jaapiedomaa pie lietaam, kas nepatiik un neizprovoceet otru u.t.t. taa es domaaju. Uzbaazties regulaari ar jautaajumiem, kaa tu redzi muus peec 5 10 gadiem ik peec paaris dienaam, domaaju jebkuram tas buutu nogurdinoshi..bet izzinaat otru cilveeku, vai tev patiik tas un tas un taa turpinaat , tas ir veseliigi...

jāruna ir, ja ir problēmas. ikdiena apspriest kaut kādus filozofiskos jautājums man liekas pilnīgi nevajadzīgi un to arī nedaru. dzīvojam nost ta, kā ir šodien :)
protams, ja redzam kkur skaistu maju, mašīnu vai kko tādu, ierunājamies, ka kādreiz būtu forši tādā dzīvot, bet neko dziļāk.

Uzskatu, ka noteikti ir jaruna par nakotni, ko katrs velas un ka iztelojas savu nakotni. Ta vismaz var izvairities no problemam, ka piemeram, mes esam kopa 7 gadus, vins preceties negrib vispar, bernus negrib, ko man darit?

Ja jau viss kārtībā, priekš kam tādus jautājumus uzdot?

kā tev liekas,kur mēs būsim mēs 5,10 gadiem? Ko tu sagaidi no šīm attiecībām utt.

Dzīvē nekas nav paredzams.

Nezinu, vai ir jārunā, bet jādomā uz priekšu gan ir. Es esmu uz ģimeni orientēts cilvēks, mani nesaista nekādi vienas nakts/īstermiņa/brīvie sakari. Man nav jēgas ieguldīt savu laiku un enerģiju attiecībās, kurām neredzu tālāku nākotni. Uz vīrieti, kas ienāk manā dzīvē, skatos kā uz savu potenciālo vīru un bērnu tēvu. Ja neredzu, ka vīrietis tādam variantam būtu piemērots, tad savai dzīvei/mājai/guļamistabai viņu vispār nepielaižu klāt.

a kā tu zini, ka otrai pusei viss ir kārtībā?

Ja attopies, ka viss ir labi un nav īsti par ko runāt, tad nav ko sākt stīvas sarunas par nākotnes plāniem .. vienkārši apskauj mīļoto un izbaudi momentu .. es parasti, pieķerot sevi tādā brīdī, domāju par mīļotās iepriecināšanu .. kādu puķīti, saldumu vai garšīgām vakariņām, vai whatever ienāk prātā - galvenais - izbaudi attiecības un momentus, kad tiešām abi jūtaties Laimīgi un padari tos momentus vēl neaizmirstamākus:) Pastrīdēties un pakašķēties vienmēr var paspēt :D

nerunājam, jo nav ko plānot, paļaujos uz to, ka viss plānotais nepiepildās, jo iepriekšējās attiecībās plānojām un tas viss beidzās, neko no plāna nepiepildot.

tāpēc, vnk ir jādzīvo un jābūt laimīgiem, ja būs jāprecas, tad būs...kopā jau dzīvojam un mājā, kas pieder viņa ģimenei...un ja bērniņi būs tas zinu tikai to, ka tie būs skaisti... :)

vnk jābauda... :)