Dzīvoju ar vecvecākiem, jo mamma manā dzīvē praktiski nav bijusi. Es neteikšu, ka šausmīgi daudz palīdzu mājās. Elementārās lietas: gatavoju katru dienu pusdiens, patīru māju, aizeju uz veikalu, kad vajag. Tieku savā veidā lutināta, pērk man apavus, apģērbu, esmu paēdusi, arī tiek pirktas citas lietas. Par to visu esmu no sirds pateicīga, kā arī par to, ka esmu uzaudzināta. To teikusi esmu vairākas reizes viņiem. Mamma dzīvo citā pilsētā, viņai vēl tiek palīdzēts materiāli. Viņai vīrietis, kurš ir pēdējais lops, ir svarīgāks, nekā es, kā arī ir alkaholiķe. Man koncentrēšanās spējas ir galīgā pakaļā. Es daru kaut ko, tad aizmirstu novākt aiz sevis, jā aizmirstu, esmu mēģinājusi pierakstīt, kas man jādara un tā.. Es pat vairs nezinu, vai tā ir izklaidība, jo pat citreiz stāvu un nevaru atcerēties kur es ko noliku. Bet citreiz vecmamma man staigā aiz muguras un skaita lekciju (katru reizi viens un tas pats) par to, kā dzīvo mana mamma. Ka viņa nožēlo, ka viņai tāda meita, un ka es būšot tāda pati kā mana mamma. Citas dienas viņa mani mīl un lepojas. Tad nākošajā noliek mani kā pēdējo idioti, ka es ēst taisot aizmirsu papīru izmest, tad vairāk ēst es taisīt nevarēšu. Un šodien viņa man pateica, ka māja nebūs man, viņa vēl sacīja: "man šitā māja tik viegli nenāca, lai tu pēc tam ieķīlātu, vai nodzīvotu, un tas ka tu teici ka dzīvosi pēc saviem uzskatiem lika man secināt, ka no tevis nekas nebūs dzīvē, tāda pati kā māte!" Piebildīšu, es nesmēķēju, alkoholu nelietoju, pabeigšu 12. klasi, doma ir iet meklēt darbu, vai LV, vai ārzemēs. Un kad vecmamma turpina runāt tās lietas par mani, es saku lai vienreiz apklust, bet viņa uzbļauj virsū, lai es aizveros un klausoties, viņai vajagot izlādēties. Bet man nekad neienāktu prātā pārvākties un pamest viņu, bet arī tad kad kaut ko izdaru labu, viņa uzskata, ka tas ir viņas nopelns, kaut gan darīju pati. Ko jūs iesāktu manā gadījumā? Vienkārši nu nevaru izturēt, nāk raudiens, un arī tad sāku domāt, ka būšu neveiksminiece, kaut gan mani uzskati ir savādāki.
64
