Iespaidojos no tēmas par lutinšanu, bet man ir vel trakaak. Kad iepazinos ar savējo, biju studente, viņš uzņemejs. Pati nestrādāju, mani uzturēja gan vecāki, gan viņš. Var teikt ka pieradu pie šāda sievišķīga dzīvesveida, naudas arī netrūka. Protams pēc studijām dabūju darbu un tad jau pelnīju pati. Krīzes laikā viņa bizness aizgāja pa pieskari. Un sākās knapināšanās... Tagad vispār viņš zaudēja jebkādus ienākuma avotus. Un tad nu es viņu uzturu jau labu laiku.
Problēma jau nebūtu tik daudz naudā, kā tajā, kā ir izmainījušās mūsu attiecības. Es vairs nejūtos SIEVIŠĶĪGI! Es esmu tā, kurai no rīta jāceļas uz darbu, jādomā par rēķiniem, jānes majās ēdiens, man ir milzīgs stress saistībā ar darbu, naudām un visu to, ar ko piebāztas manas smadzenes. Es vairs nevaru vieglprātīgi dzīvot, domāt par lupatām un to ka kāds varētu mani palutināt.
Ok, tagad viņš pamazām atgūstas un atkal sāks pelnīt kaut ko. Bet es jūtu, ka tā loma man ir saglabājusies - būt par visu atbildīgai. Es biju jauna, naiva meitenīte, bet tagad dažu gadu laikā man nācās pārvērsties par atbildīgu namamāti un uzņemties atbildību par visu ģimeni. Es vienkārši vairs nejūtos sievišķīgi. Un kas ir vēl trakāk - vairs neuzskatu savu vīrieti par vīrišķīgu :(
Kā te daudzas raksta, ka viņām vīrieši visu pērk, apmaksā, tad manā gadījumā es esmu tā, kas to visu dara viņam :(