bija tā, ka izšķīros no savas 1. mīlestības, viņš sagājās pēc tam uzreiz ar citu, nu nekas īpaši nopietns. protams, sirds lūza, es iepazinos pēc laika arī ar citu bijām kopā pāris mēnešus. sapratu, ka nav tas, ka neiemīlēšos viņā. ļoti pietrūka bijušais. viņš to arī sajuta un es viņam ne reizi neteicu, ka mīlu viņu, kamēr viņš bija kā traks. mēs sastrīdējāmies, īpaši nerunāju ar viņu, bet tā īsti nepieliku punktu. tikmēr bijušais nāca vakarā zem mana loga spiegot, ko daru :D sūtīja visādas sms, ka pietrūkstu utt. līdz galam nebiju tikusi pāri viņam, tas arī nebija iespējams, jo mācījāmies kopā. tā nu vienu vakaru padevos vecām jūtām un vienkārši bijām traki viens pēc otra, noilgojušies. nezinu vai to var nosaukt par īstu krāpšanu. kā krāpēja nejutos, jo tas 2. puisis zināja, ka neesmu līdz galam tikusi pāri, un man šķiet, ka nojauta, ka tā arī notiks. es arī nevienu reizi nemeloju viņam. pārmetumi man pašai sev bija tikai par to, ka padevos bijušajam, jo viņš pats īsti nezināja, ko grib. kad atkal bijām kopā, aicināja citas meitenes uz satikšanos. ironiski ir tas, ka pat pēc 4 gadiem viņš mani skatās draugos, un šad tad atzīstas, ka ilgojas. fuuu par laimi esmu tikusi tam pāri un man jau ir vienalga. jo tas viss notika vidusskolā un no tā sen esmu izaugusi.
bet pret krāpšanu esmu pret. ja tās ir nopietnas un ar mīlestības pilnas attiecības, ja zini, ka otrs ļoti mīl un tu arī esi teikusi, ka mīli viņu, tad galīgi garām ir krāpt. labāk jau izšķirties
1376
