Gribas tik mazliet izkratīt sirdi, jo šobrīd jūtu, ka dusmām jāiznāk uz āru.
Nesen saņēmu paaugstinājumu, līdz ar to jaunus darba pienākumus. Kopš šī jaukā manas dzīves notikuma, jūtu, cik ļoti cilvēki ir skaudīgi visapkārt! Nu labi, es iespējams šobrīd visu vēl ideāli nespēju izdarīt, taču tie komentāri no citiem - "Es pamanīju Tev kļūdu, tur tā un tā ..." vai "Man liekas, ka kaut ko līdzīgu jau darīja iepriekšējā kolēģe" un tml. Un galvenais, ka tie ir cilvēki, ar kuriem pat nestrādāju vienā sfērā. Visi tikai māk kritizēt! Es saprastu, ja mani kritizētu tiešām cilvēks, kurš zina, ko runā vai kurš būtu amatā "augstāk stāvoš", tad kritiku uzņemtu ar pateicību. Bet visi lielie runātāji ir cilvēki, kas neko paši savā dzīvē pagaidām nav izdarījuši!!! Mani tas tā kaitina! Ja nevari neko labu pateikt, nu nesaki neko. Nē, obligāti jāizgāž savu žulti, jo, lūk, man ir paveicies un daru to, ko tiešām vienmēr esmu vēlējusies!!! JOHAIDĪ!
Protams, lielāko daļu laižu gar ausīm. Bet nu šodien man sakrājās! Hūū'... ceru, ka uz priekšdienām saņemšos.
1475
