Es aizeju prom no visiem uz vairākām stundām. Ir jau tā, ka ir skumji viesu laiku, bet tad vienā brīdī paliek tik skumji, ka vairs nevar, tad viss nak ārā. Tad nu es eju skriet vai braukt ar velosipēdu vai eju vienkārši. Prom no visiem, raudu skaļi, kliedzu, mētāju visu, situ un tad vienā brīdī tas trakums beidzas, bet es turpinu iet, dažreiz vēl asaras rit.. Bet eju, un tad sāku domāt par to, kas man tomēr ir labs. Uzrakstu savam draugam, činkstu viņam, bet viņš man ir tik labs, ka man vienmēr paliek labi un tad es saprotu, ka tiešām ir cilvēki, kuriem mani vajag. Atceros brīžus, kad vecāki ir pierādījuši, ka mēs ar brāli esam viņiem svarīgāki pat par pašu dzīvībām, un tad nāk tāda apņēmība, enerģija, ka man ir jāturas kaut vai dēļ viņiem, lai tad, kad viņi būs pavisam veci, es varētu laimīga aizbraukt pie viņiem un stāstīt, cik man labi iet un lai viņi no sirds priecātos,ka savu dzīvi nav man ziedojuši velti. Sāku domāt par to, cik daudz reizes daugs ir bijis man blakus un stutējis mani, cik es esmu stutējusi viņu.. Un kas tad viņu cits vilks uz augšu, ja ne es? Tas dod man spēku, kad domāju šādas domas.
Tev arī ir cilvēki, kuri nevarētu bez tevis. Padomā par viņiem. Sāc turēties viņu dēļ, ja vēl nevari atrast motivāciju sevī. Pēc tam tā atnāks. Galvenais- nesabrukt pavisam. Var nokrist un, visdrīzāk, neviens roku nepasniegs. Tad jāceļas pašai, jo kas tevi mīlēs, ja ne tu pati. Ja esi kādu zaudējusi, tad pierādi viņiem, ka esi labāk par viņiem. Vai arī, ka tu esi spēcīga un vari visu, ko vēlies.
Tā jau laikam sanāk, ka dzīve tāda pierādīšana vien ir, bet, ja nevari atrast motivāciju sevī, meklē to citos! Lai tev veicas! :)
1791
