Pastāstiet...

Personigi man pagajuso gad bija loti gruts posms dziivee- nomira 2 ljoti tuvi un miilji cilveki, saka neiet ar naudas lietam un taa deelj saaka brukt un jukt attieciibas ar miiljoto cilveeku, likaas ka dziive ir vienkaarsi netaisniiga,es noversos no visiem negribeju nevienu redzeet, bet es aizgaaju uz bazniicu paseedeeju tur vien pati klusumaa , paraudaaju, sakartoju domas un palika vieglaak, guvu taadu energjijas laadinju, saku risinat savas problemas un ar visu tiku gala, gads ir pagajis un mana dzive skiet briniskiga :) Es turos pie teiciena- viss, kas tevi nenogalina ,padara tevi stipraaku ;)

Man vienmēr liekas, ka visa pasaule ir sazvērējusies pret mani un es palieku arvien vājāka un vājāka...
Es kārtīgi izraudos un tad guļu gultā, skatos griestos un sāku domāt, ka es nevienam neļaušu sevi piespiest pie zemes, es darīšu visu, lai būtu labāka un neviens nespētu mani salauzt.
Es vienmēr pārliecinu sevi, ka esmu stipra un labāka par citiem, pieņemu lēmumu mainīt attieksmi pret visu, lai nejustos vāja.

Es nezinu, man pēc izraudāšanas nāk vienmēr tādas domas galvā, ka es varētu valdīt par pasauli :D Tādā veidā es ieskaidroju sev, ka esmu stipra un tad uzreiz man rodas TĀDA enerģija un apņēmība un pēc pāris dienām atkal viss ir ok, es varu smaidīt un priecāties, vienkārši baudīt dzīvi! :)

Infinity, varbūt vienkārši pasēdi un padomā par to uz ko Tu esi spējīga un kāpēc Tu varētu būt labāka par citiem, jo tas mazina to vājuma sajūtu. Ieņem galvā domu - Es viņiem visiem vēl parādīšu! (smieklīgi skan, bet es tā sevi uzmundrinu :) )
Es domāju, ka pēc tā vajadzētu vismaz kaut cik labāk palikt :)

bonie varbūt tiešām jāaiziet uz baznīcu..es nezinu.....

ED kad es raudu , prātā nāk domas nu kāpēc tā notiek ar mani...? Jo labāk pret citiem izturies, jo vairāk viņi to nenovērtē...

Nāk raudiens, jo zini ka vismaz kāds , kaut vai virtuāli cenšas tev palīdzēt, uzmundrināt...paldies...

ja taa vispaareeji , tad ieksheejaa spiits saak darboties. Kaads briidis ir jaapaseero un jaapadomaa, tad gan jaaiet un jaadara, jaapieraada sev un pasaulei.

Es daru labu sev mīļiem cilvēkiem , un ja es iespītētos tad visticamāk sanāktu darīt to kas viņiem ne īpaši varētu patikt, un to es nevēlos.....saprotu arī to ka darot labu, pretī saņemu mēslu spaini uz galvas...jūtos kā marionete pasaules rokās....

vispaar spiits bija domaata nevis pret citiem, bet gan ieksheejaa spiits ar sevi.

Infinity galvenais nepadodies, sakarto savas domas un gluzi ka DIO saka saaks darboties ieksheejaa spiits, un tad redzeesi, kaa dziivee saaks veikties, turies :)

Kaut nu man viņš ieslēgtos ātrāk...jo gribas iet pa ielu ar paceltu galvu, staltu stāju, smaidīt , teikt man iet brīnišķīgi - dzīve ir burvīga!

Vieglaa dziives uztvere. Jaa, es varu vakaraa iemiegot "sacepties" par savaam probleemaam, bet no riita es celos prieciiga (ja vien nav jaacelas pirms 6) un par savaam probleemaam esmu aizmirsusi. Es vai nu taas probleemas izmetu no galvas un baigi neanalizeeju, vai arii konkreeti staajos tai pretii, kameer to atrisinu.
Un veel humora izjuuta, jo tas nav nekaads nosleepums, ka - naaks citi suudi, vecie aizmirsiisies.

Man sev tuvas un mīļas lietas un personas ir grūti uztvert ar vieglu domu...

Es vienkārši domāju tā, ja neko nedarīšu, tad 1 dienu pamodīšos kartona kastē tunelī, un to es negribu! Un ar laiku esmu iemācījusies uzlikt po, ja kaut kas neiet privātajā dzīvē. Kas ir gājējs, tas arī aizies!
Turies!

saprotu arī to ka darot labu, pretī saņemu mēslu spaini uz galvas

Es vienkārši beigtu darīt un viss! Aizietu ar augsti paceltu galvu.
Tas ir brīnišķīgi būt neatkarīgai. Un lai tie citi arī to iemācās. 

gribas palīdzēt, izglābt otru.....bet kas pats dziļi iekšēji negrib sevi izglābt, tad neviens cits arī laikam nespēs..... žēl...

Pats vainīgs!
Un izklausās pēc kaut kādas atkarības :(

Manī tas notiek dabiski, pārsvarā daudzas lietas, kas sāpina uz to momentu ir citu izraisītas, tad es palieku tikai pati par sevi, un tas ir arī tas dzinulis, pašai rīkoties.
Visas šīs sajūtas ir pārejošas, tikai nevajag sevi pašu noskaņot uz ilgstošu depresiju, sevis žēlošanu un visā negatīvā saskatīšanu.

iekšēji gribas bļaut, raudāt un vienkārši pazust...?

he he, es tieshi taa arii daru.atstaaju telefonu maajaas, nopeerku kasti alus,kaarbu cigaaru, uzvelku vecaakaas trenuuzenes un dodos uz kaadu kempingu vai mazu un klusu viesniicu,kur apkaart nav civilizaacijas. izdzeru kasti, nopiipeeju dazus cigaarus, noraudos taa riktiigi, domaas pasuutu visus triis maajas taalaak, vienu dienu pamokos ar pohaam, tad paaris dienas pastaigaaju pa mezju,upmalu utt izvairoties no jebkaadas civilizaacijas liidz man apniik izolaacija un bezdarbiiba. tad es esmu gatava ciiniities taalaak un dodos maajup.

odyssey jā, tā ir un vairākas..

Gurri tādos brīžos grūti izbēgt no ilgstošas depresijas.... tas ir jāmāk...

krista sasodīts nepatīk ne īpaši iedzert , pīpēt vispār nevaru :) bet liekas ja aizbruaktu uz kādu klusu vietu tur arī paliktu, bet domas ta pakaļ velkas tā vai tā...

Infinity,mums jāmetas kopā :) Šobrīd jūtos tieši tāpat kā Tu un diezgan precīzi aprakstīji šī brīža manas sajūtas!

tur jau ir taa saals, ka domas velkaas pakalj. kad esi pilniigaakajaa klusumaa un izolaacijaa, gribot negribot esi aci pret aci ar savaam saapeem un probleemaam. tad neatliek nekas cits, kaa godiigi taam paskatiities aciis, noraudaaties un tikmeer domaat par taam, kameer uznaak apnikums un probleemas vairs neskjiet tik milziigas.
tiesa gan, neiesaku, ja ir paviideejusi doma par pashnaaviibu, tad shaadas konfrontaacijas var beediigi beigties.