Jā, man arī jāiet ar uguni aizmugurē, lai neaizmūk no ārsta kabineta. Bet viņam tā dēļ bērnības traumas, vispār no ārsties baidās. Skaļi jau neteiks, bet es taču redzu, bet nu ko vajag to vajag, cīnamies un bļaujamies un beigās: "Paldies, Peciņ!", jo palīdzēja ārsta apkelējums, tīri smaidīgs un priecīgs paliek. Bet kā atkal pie ārsta, tā atkal vecais stāsts. Es nezinu, mums te tā kā bērniem vienam uz otru jāsāl kliegt, lai pielektu, ka vajag iet. :D