Jā, arī man dažreiz prātā ienāk domas par to, kāpēc cietim iet tik labi, bet ne man. Kāpēc citiem privātajā dzīvē viss ir perfekti, ir labs darbs un draugi (tas pašalik sāpīgs jautājums), bet ne man.
Man vispār pašvērtējums noslīdēja daudz daudz uz leju pēc tā, kad zaudēju savu bērnības draudzeni. Viņai tagad ir puisis un citi, šķietami labāki draugi un tad es sāku meklēt vainas sevī. Dažas atradu, tiešām, bet ar prātu apzinos, ka ne viss no tā, ko es domāju, ir patiess, bet tomēr dažreiz tās dziļākās sajūtas un aizvainojums ņem virsroku pār prātu. Tur neko nevar padarīt. Vispār kaut kāda baigā problēma ar uzticēšanos cilvēkiem. Ja man jautātu, cik man ir draugu, es teiktu, ka neviena. Un tad, kad man nav tā, kas ir visām normālām sievietēm- draudzenes, sievietes, ar kurām kopā uzsist kaļu un aiziet iepirkties, padzert tēju vai kafiju, , viena otrai matus nokrāsot, es tiešām sajūtos zema. Jo man nav tādu draudzeņu, un, pagaidām izskatās, ka nebūs arī, jo vairs nemāku uzticēties cilvēkiem, tapat manī visu laiku ir aizdomas un piesardzība. Tas arī iedragā manu pašvērtējumu, jo sevis pašas dēļ nevaru dabūt to, ko vēlos un kas ir citām. Varbūt ir nepareizi tiekties pēc tā, kas ir citiem, bet es mēģinu, jo nejūtos labi savā situācijā..
Jā ir grūti, bet nu pamazām jau kārpos ārā no tās bedres, dažu brīdi pat šķiet, ka esmu jau atpakaļ uz sava viļņa, bet dažbrīd atkal sanāk noslīdēt zemu, zemu.. Un vēl skumjāk ir tas, ka mana pašvērtējuma izmaiņas mazliet grauj manas attiecības. eh