Ir dažādi cilvēki. Piemēram, ar vienu draudzeni pa visiem šiem gadiem vienmēr ir bijis katrai savs maks, norēķināsimies līdz pēdējam, maksāsim vienmēr par sevi. Viņai pat agrāk, kad bija jauna, bija paradums, ja pērkam ko kopā teiksim četri cilvēki, nu kaut vai arbūzu, tad arī dalam uz attiecīgi vienādām daļām, man šī lieta būtu brīvāk - katrs apēstu tik, cik apēstu, nevis tādi rāmji. Bet nu tas atkarīgs no audzināšanas visdrīzāk.
Ar citu atkal dodam viena otrai nemitīgi, izmaksājam utt., tur nav vispār domas, kura dod vairāk un nesautīgāk.
Katram sava pieeja, ja kāds pret mani skaita kapeikas, enerģiju, laiku.. utml., tad es arī nedošu pretī. Atšķirībā, no manas mammas un vīra, kas manā skatījumā ir pārāk dāsni un labi pret pasauli, esmu dusmojusies, bet nu jau pieņēmusi, viņi tā jūtas labāk acīmredzot - dodot.