Vienas iepriekšējās tēmas iespaidā aizdomājos par smagu tēmu - tātad pamestie bērni un bērnu namu bērni, daļai no kuriem paveicas un viņi nokļūst audžuģimenēs. Bet vai ar to problēma ir atrisināta?
Kā jūs uzskatāt, vai/kad bērnam vēlāk atklāt šo faktu?! Protams, to var neatklāt, bet tad vecākiem un radiem jādzīvo melos jeb kopīgā pasaciņā brīžos, kad bērns sāk uzdot jautājumus. Bērns var arī ieraudzīt atšķirības no vecākiem (ārējais izskats, rakstura iezīmes, veselības stāvoklis), vai arī izjust dažādu attieksmi, ja ģimenē, piemēram, ir arī bioloģiskie bērni. Vienreiz pamesti, viņi var būt krietni jūtīgāki. Taču es vienmēr esmu bijusi par skaudru patiesību (mums visiem ir tiesības uz patiesību), nevis saldiem meliem. Un šeit laikam sākas lielākā sāpe - kas notiek, kad bērni uzzina par adopciju.
Man visvairāk acīs krīt viena lieta (par ko nedrīkst šos bērnus vainot, bet tomēr), ka viņi aizmirst (precīzāk, piemirst) visu viņiem sniegto audžuģimenes mīlestību, rūpes, gādību un cenšas atrast "īstos" vecākus, būtībā svešus cilvēkus, ar kuriem vienīgā saistība ir asinsradniecība. Kad tad īsti ir ģimene?! No otras puses, cilvēkam nu vajag, VAJAG to piederību kaut kam, saistību ar kaut ko, nesatricināmu pamatu šai saulē, ar ko tiek asociēti bioloģiskie vecāki.
Vai jums ir pazīstami šādi bezdibeņa malā novesti bērni? Kā viņi mēģina vai ir tikuši ar to galā?
2587
