Bernam labak dzimt lauliba, vai tam nav nozimes?

Man liekas stulbi, ka visi uzskata, ka piesakās bērns, tad vīrietis prec sievieti bērna dēļ. It ka jau tā būtu, tomēr, kad vīrietis saprot, ka kļūs par tēvu, tad viņā beidzot pamostas tās ģimeniskās sajūtas, tāpēc arī beidzot izlemj, ka jāprecas, bet ne tikai bērna dēļ, bet tāpēc, ka mīl arī bērna māti un vēlas ar viņu veidot ģimeni. Tāpēc stulbi vienmēr teikt, ka bērna dēļ, nu vienmēr ir arī izņēmumi.

Es domāju, ka man pirmais būs bērns un tad varbūt kaut kad kāzas, taču draugam jau esmu pateikusi, ka ja nevēlas mani precēt, tad bērnam būs mans uzvārds.

varu palielīties -6 dien šo man jau kāzas..... PLĀNOJAM SAVU ĢIMENI,un izlemam ,ja bērnins piesakās vēlāk ,tad lai abiem ir viens uzvards un esam ģimene ,neviss draugs un draudzene.... Un skaista kleita un gredzens nāk visiem priekiem bonusā.

Laulībā.. Jo ja dzimst ārpus lailības, man leikas, ka tur vēl jākārto kaut kādas formulitātes, lai bērnam būtu tēva uzvārds...
Bet ja tā arī nav, tāpat nevēlētos lai man ir ārlaulības bērni...

Miry, apsveicu ar tik drīzu un foršu notikumu! :)

Es loti piekriitu Suncei-attieciibas nesaglabaasies ilgaak tikai taapeec ,ka cilveeki lauliibaa!
Galvenais miilestiiba ,saticiiba !Tas kaa izskataas citu aciis ,mani pilniigi neuztrauktu!
Zinu vairaakus paarus ,kuri tikai gadu nodziivoja lauliibaa-tas kaazu moments jau bija skaists!Nav saubu!Kleita utt!Nauda arii tika izdota "skaista"!

Laulībā!

Tās, kas saka, ka vēlas, lai bērns dzimtu tikai un vienīgi laulībā - Jūs pašas arī esat dzimušas, kad jūsu vecāki bija precējušies?

Summertime - jā.

Protams, laulībā. Pēc ideālā scenārija pabaudīt divatā un tad arī bērniņš. Galugalā laulības noslēgšana jau arī ir sava veida apliecinājums, ka esat gatavi sākt veidot ģimeni.

Tas ir tas stulbākais, ka vienmēr atradīsies kāds, kas padomās, ja reiz puncis, tad jau precas tikai tā dēļ. Man, teiksim, draudzene arī par šito satraucās, runājām, ka nav taču nozīmes, ko citi domās, jo puisis jau bija bildinājis, gatavojās kāzām, un tad pieteicās bērniņs, ta ka kāzās sanāca ar vēderiņu.
Un kas arī būtu, ja tā? Varbūt bērniņš ir lielsks iemesls saticīgas un laimīgas laulības sākumam.

Dažām, ka tik pakašķēties un pa savam pagriezt visu rakstīto un nemaz neuzrakstīto. Vai tad es kur esmu rakstījusi, ka TIKAI laulība var sasaistīt divus cilvēkus un ka BEZ laulības nekas nekad neizdosies? Protams, ka neesmu tā rakstījusi, jo tā nav mana pārliecība. Es par SEVI rakstu, ka MANAS attiecības man ŠĶISTU daudz stiprākas, ja mēs salaulātos un tikai tad bērnus taisītu. Neesmu jau nekāda nenormāli ticīgā un garīgi ēteriskā būtne, bet tomēr ir kaut kāda dzīves notikumu kārtība, kas man šķiet pareiza - laulības un tad bērns. Un loģiski, ka arī materiālā labklājība man ir svarīga - tāda pašlaik ir pasaules kārtība. Bet laulības praktisko aspektu minēju, jo viena no meitenēm jautāja, kāda tad ir laulības likumiskā aizsardzība. Turklāt neesmu naivule un apzinos, ka NEKAD mēs nevaram zināt kā pašu jūtas un vajadzības attīstīsies, kur nu vēl par otru nogarantēt, tādēļ neredzu neko tik sātanisku domās, kas ar mani/manu iespējamo bērnu notiks gadījumā, ja attiecības izjuks? Ja attiecības ir 'bez papīra', tad var palikt uz ielas, bet, ja 'ar papīru', tad ir cerības uz mantas sadali.

Summertime - Jā! Visi manā ģimenes lokā dzimušie bērni (6gab.) ir dzimuši'tad, kad vecāki ir bijuši laulībā un tos plānojuši. Droši vien tādēļ man tā šķiet dabīgi un normāli.

Bet ja tā arī nav, tāpat nevēlētos lai man ir ārlaulības bērni...

stulbākais teikums, ko esmu šodien lasījusi. vai tad mana mazā peciņa tāpēc, ka mēs neesam precējušies, bet dzīvojam kopā civillaulībā, ir ārlaulības bērns? muļķības! ārlaulības bērns ir manam krusttēvam, kura sekretāre no viņa pagājšvasar dzemdēja dēlu, kaut gan krusttēvs joprojām dzīvo kopā ar savu ģimeni un nemaz nedomā kaut ko mainīt.
ne jau mūsu attiecības no tā cietīs, ka neesam precējušies un ne jau tādēļ mūsu bērns ir sliktāks par citiem. vienkārši ir cilvēki, kuriem nepieciešams pus pasaulei parādīt, ka viņiem ir ģimene, visiem viens uzvārds, etc., un ir tādi, kā mēs, kam ģimenes dzīve nozīmē pilnīgi kaut ko citu un tā sākas aiz slēgtām durvīm, izpaužas sīkumos. man nav vaadzīgs gredzens pirkstā, lai citi zinātu, ka esmu aizņemta, nav vajadzīgs drauga uzvārds, lai mēs būtu ģimene.
drauga māsa drīz precās, un arī viņiem ir savi, netradicionāli iemesli to darīt, nevis tikai "tā vajag", un to es cienu.
tas, ko es ar šito penteri gribu pateikt, ir, ka es saprtu gan tos, kuri precās, gan tos, kuri dzīvo civillaulībā; tas, ko es nesaprotu, ir kāpēc man un draugam apkārtējie bieži izsaka piezīmes par to, ka neesam precējušies.

Man skiet, kad es ar veletos lai berns dzimst lauliba! :) Bet ja berns pieteiktos atrak, es neskrietu un tadel neprecetos, ka citi pari to dara!

Es esmu dzimusi laulībā kā plānots bērns un es vēlos, lai arī mans bērns piedzimtu, kad esam ar vīrieti precējušies.

Man godīgi sakot ir vienalga, vai bērni dzimst laulībā vai ārpus tās - galvenais, lai abi vecāki mīl un lolo. :)

Visus komentārus nelasīju, bet, atbildot uz jautājumu- bērnam nav ne silts, ne auksts no tā, vai vecāki ir precējušies vai nē. Viss atkarīgs no tā, kas vecākiem galvā, kā viņi paši ir audzināti, cik ļoti tic laulības institūcijai kā tādai.
Piekrītu tam, ka laulātiem cilvēkiem ir lielāka stabilitātes sajūta (dažādi plusi, kas vienkāršiem dzīvesbiedriem nepienākas), emocionāli grūtāk izšķirties(vismaz man tā būtu). Tieši pirms dažām dienām sanāca runāt par šo tēmu ar paziņu vīrieti, kurš precējies pirms 7 gadiem bērna dēļ. Viņš teica, ka tad, ja nebūtu precējies, jau sen būtu izšķīries no bērna mātes(jo ir lielāka brīvības sajūta, kas "ļautu" skriet prom pie mazākajām nesaskaņām un problēmām). Bet tieši laulība liek censties visu saglabāt.
Kad paliku stāvoklī, drauga vecāki bīdīja mūs precēties, bet es jau ietiepīga kā kaza, teicu, ka vispār neprecēšos, kur nu vēl bērna dēļ. Tāpēc mīļotais baidījās mani bildināt, to izdarīja tikai tad, kad bērnam bija jau 10 mēneši.:D Vēl joprojām gatavojamies šim solim.

Ja es būtu stāvoklī un mans vīrietis man piedāvātu precēties, es piekristu. Kaut vai ar punci, tik es neslēptu to, ka esmu stāvoklī. Tāpat es kāzas vēlētos mazas un tādas, lai sev svētki- ne citiem un šampis nebūtu tas būtiskākais :)
Par kāzām ar punci- dažas manas klases biedrenes. Līdz kāzām bildes netā lika tik līdz krūtīm un pēc kāzām- bladāc! pēkšņi 1 nakts laikā jau 7. mēnesī :D Vot tas ir debīli.
Grūtniecība ārpus laulības NAV grēks un kkas slēpjams, tā ir svētība. Galvenais, lai tie cilvēki viens otru mīl.

Es gribētu, lai mans bērns piedzimtu laulībā. Jo laulības man šķiet kā īstas ģimenes dibināšana, kopdzīve bez tām tomēr vēl nav tas, nu tik nopietni. Bet, protams, precēties bērna dēļ tikai un vienīgi nevajadzētu.

beerns ir kaa piedeva lauliibai, nevis taas iemesls,jeega un meerkis. preceeties deelj beerna ir stulbi, bet razot beernu tikai taapeec vien, ka ir preceejushies un ir laiks - veel stulbaak. beernus vajag taisiit, kad juutaas cilveeki tam gatavi un papiiri tai zinjaa ir mazsvariigi.

Man laulibai ir liela nozime. Kops ar viru esam precejusies, musu attiecibas liekas dzilakas, stabilakas, lielaka atbildiba vienam par otru, jo tagad esam gimene ari likuma prieksa. Un es uzskatu, ka no sakuma ir jabut laulibai un bernam tikai pec tam.