Vienígais bērns ģimenē!

Lakšmi man tagad parasti ir tā, ja paņemu piemēram pēdējo banānu, tad noteikti piedāvāšu apkārt esošajiem vai viņi negrib.

es arī esmu vienīgais bērns un saskatu sevī daudzas no jau nosauktajām iezīmēm

piemēram, man nekā nav žēl ģimenei vai draugam, bet riebjas, ja manas lietas aiztiek ne tik tuvi cilvēki. pašlaik dzīvoju komunālajā dzīvoklī ar vēl diviem cilvēkiem, kam bieži patīk paņemt manu pārtiku, saulesbrilles utt. tas mani ļoti nokaitina!

tā kā lielu daļu bērnības pavadīju viena, man ne mazākajā mērā nešķiet dīvaini vienai iet uz kino, kafejnīcu, iepirkties utt., man tas pat patīk labāk. mans draugs ir pilnīgs pretstats -- viņš ir audzis kopā ar gadu vecāku brāli, un viņš pat uz veikalu viens negrib iet, jo būšot garlaicīgi :D

esmu pamanījusi, ka draudzēšanās ar citiem cilvēkiem noteikti nav starp manām prioritātēm dzīvē. es pat īsti nemāku tās draudzīgās attiecības veidot. varbūt izklausās pēc augstprātības vai kā citādi, taču man vienkārši ir tāda rakstura īpatnība -- man svarīgi ir tikai ti cilvēki, kas ir patiešām tuvi, taču par pārējiem aizmirstu painteresēties pat tad, ja man tie cilvēki patīk. varu mēnešiem nedot nekādu ziņu un pati to pat nepamanīt

Es arī esmu vienīgais bērns ģimenē.
Jā, par to dalīšanos ir kā ir - grūti dalīties ar citiem. Nepatīk arī kādam aizdot kaut ko savām mantām, vispār esmu ļoti privātīpašnieciska, tā teikt , mans ir mans! :) Cenšos nevienam neko nedot, neaizdot un nedalīties! :) Pat ar ļoti tuviem draugiem...
Vienpate gan neesmu, tā kā no bērnības man vienmēr bija visu radinieku uzmanība, tad man to vajag arī tagad. Dažreiz pat slikti paliek no tā, cik ļoti vajag to uzmanību no apkārtējiem, jūtos slikti, ja uzmanības nav... :( Bērnību vienmēr pavadīju ar lielu draugu baru, visi svētki vienmēr tika svinēti lielā ģimenes lokā, vienmēr visi ap mani "ucinājās"... :D Bieži mēdzu apvainoties, ja cilvēks par mani aizmirst vai nepievērš man pietiekošu uzmanību! Tas tiešām kaitina! :D
Bet es gribētu vecāku brāli... māsu gan nē, bet brāli noteikti! Žēl, ka man tāda nav... :)

Esmu vienīgais bērns. Un plusā vēl skolas laikos vienmēr tiku celta un slavēta. Kad man mājinieki padsmit gados sāka atzīmēt to dalīšanās aizturi, esmu sevi izaudzinājusi, un nu jau vīram, piemēram, vienmēr atdošu labāko kumosu.
Protams, man nepatīk, ka kāds atņem uzmanību no manis, ir iekšā tā mazā greizsirdībiņa, kad, piemēram, man tuvs cilvēks dala savu uzmanību pārāk daudz vēl ar kādu, teiksim - man patīk ciemiņi, bet nekādas nakts palikšanas, ir mirklis, kad man ir pa daudz.
Bieži vajag pabūt vienai, vai vēl ar kādu vienu, kas būs pievērsies MAN.
Neteiksim, ka man glauda pa spalvai, ja kādu citu paslavē, bet mani tai brīdī ne.
Bet tas viss ir tāds sīks niķis iekšā, apzinoties to, protu sevi kontrolēt, nedomāju, ka kāds varētu pateikt, mani zinot, to, ko tagad sarakstīju, hah, nujā, vienīgi mana mamma. :)

Ārprāts, lasu un domāju, kas ar maniem vecākiem nav kārtībā. Es tiku nopelta, pašapziņa vispār zemāka par zāli vienmēr bija, mūžīgi pārmetumi, ka tas nav labi un tas. Būtu mēs 2 vai vairāk, varbūt dalītu vismaz to :D

Esmu vienīgais bērns. Par dalīšanos - nezinu, neesmu to piefiksējusi, jo piemēram, ja man ir nauda, tad varu visiem izmaksāt, dāvinu ļoti dārgas dāvanas un tamlīdzīgi. Ja nav, tad protams nē, bet kuram gan tā nav?
Pamanīju, ka te Brazil par mantām rakstīja - arī ar mantu aizdošanu man kādreiz nebija problēmu, līdz sapratu, ka cilvēki šādu labvēlību izmanto, jo galu galā, pat no it kā "draudzenes" šo to aizdoto esmu saņēmusi atpakaļ ne gluži labākajā stāvoklī, tādēļ arī šo īpašību ar brāļu un māsu trūkumu nesaistu.
Egoisms? Tas gan varētu būt. Es priecājos, ka esmu vienīgais bērns ģimenē un man nekad nav nācies cīnīties ne par uzmanību, ne par ko citu no vecāku puses. Es pat nevaru iedomāties kā būtu, ja būtu citādāk.
Kā jau te citas minēja, arī man patīk daudz ko darīt vienai un arī par šo īpašību es ļoti priecājos. Esmu introverta melanholiķe vienpate un par laimi, neesmu atkarīga no cilvēkiem man apkārt, taču tajā pašā laikā, ja esmu kādam draugs, tad ar lielo burtu.

Es zinu vienu meiteni, kam māte uzskatīja, ka nedrīkst bērnu slavēt, viņai vienmēr tika skandināts, ka ir neveikla, nesmuka, ka nekas nekad viņai nebūs uz paplātes utjpr., lai gan viņai nedzirdot, slavēja un teica labus vārdus. Vispār jāsaka, ka meitene ir sasniegusi ļoti daudz, arī viņas brālis, ir laba izglītība, karjera, ģimenes utt., sanāk, ka viņi cīnījušies par dzīvi, lai pierādītu mūždien kaut ko.

Karinjo variants man jau izklausās tuvāks. Es esmu neveiksmīgs vienīgais bērns bijis, laikam.

Par to dalīšanos tāda ziņā, varu paskaidrot, ka man nav automātiskais reflekss - piemēram, paņemt pusi gabaliņa kūkas, un atstāt brālim, kas pārnāks velāk no skolas. Hams hams, apēst visu un pēctam varbūt sākt štukot. Vai, kā jau minēja, ka manu plīša lācīti iedos palietot kādam citam, nedodies, tad man liksies, ka tas vairs nav mans.

Nu it kā jau neesmu vienīgais bērns ģimenē, jo man ir brālis, bet viņš ir vairākus gadus vecāks un mums nav nekāda kontakta - ne runājam, pat nesasveicinamies. Tāpēc bieži sevi pieskaitu pie tiem vienīgajiem ģimenes bērniem.
Man atkal ir tā, ka es esmu ļoti izpalīdzīga, draudzīga, labāk atdodu visas konfektes citiem, vienmēr pēdējo kūkas gabaliņu piedāvāju vispirms citiem utt. Man laikam ir tas sindroms vai kā viņu sauc, jo man ir bail, ka, ja būšu skopāka vai sliktāka pret citiem, tad mani visi pametīs utt.

pati neesmu vienīgais bērns ģimenē, bet mans puisis ir, un runājot par to dalīšanos, jā, to izjūtu diezgan bieži, ja piem. tiek nopirkts kkas garšīgs, tad mans puisis visu apēd, un man nemaz nepiedāvā! Viņš vnk neiedomājas man piedāvāt, jo bērnībā ticis lutināts un māte izpildījusi visas viņa iegribas. Pats jau saprot ka ir jāpiedāvā, bet vienkārši, tā ir pieradis.

1

Pats jau saprot ka ir jāpiedāvā, bet vienkārši, tā ir pieradis.

tieši tā, un tas galīgi nav ļauni domāts, vienkārši automātiski.. :)

Hmmm, es neesmu vienīgais bērns ģimenē, man ir stipri vecāka māsa, ar kuru kopā neaugām. Un vismaz manā variantā tas nozīmē par vēl vienu lutinātāju vairāk. Attiecībā uz dalīšanos ir tā, ka it kā man nav problēmu padalīties, piedāvāt, piemēram, pēdējo konfekti draugam, jo vecāki ir iemācījuši, ka tā ir pareizi... :D BET es gaidu, ka cilvēki vienmēr atteiksies no tās pēdējās konfektes par labu man! :D Jo manā bērnībā visi tā vienmēr darīja, kad viņiem kaut ko piedāvāju! Labākais gabaliņš vienmēr tika mazajai sophie! Šausmas, nekad nebiju par to tā aizdomājusies!
Un tas, ka esmu pieradusi būt viena. Bērnībā pati sev izdomāju spēles, viena pati mēdzu spēlēties. Mazliet sanāca arī sarunāties pašai ar sevi (lūdzu, sakiet, ka jums arī tā bija! :D ). Un tagad, kad esmu pieaugusi, diezgan traucē, ja ilgstoši apkārt ir citi cilvēki. Tāda sajūta, ka pat tuvākie cilvēki sāk traucēt. Uznāk vēlme aiziet uz savu istabu un aiztaisīt durvis. Vienīgā problēma- dzīvojam divatā vienistabas dzīvoklī :D

Nezinu, vai to nedalīšanos vienmēr var attiecināt tikai uz vienīšiem. Drīzāk jau tas ir no katra rakstura atkarīgs un no audzināšanas, mammai esam divi bērni, bet abi esam tādi, kas viens otram nekad neko dot negribēja, joprojām man nepatīk, ja prasa manas mantas, protams, ir reizes, kad man nav žēl, bet draugs ir uzsvēris jau to neskaitāmas reizes - ja es kaut ko sev garšīgu nopērku, tad pati noēdu, ja viņš nopērk, tad es noēdu arī viņējā gardumus, īsta gaunere esmu. Protams, šādām lietām pieejam ar humoru. Man nav žēl dalīties, ja zinu, ka tajā brīdī cilvēkam kaut ko ļoti vajag.

palasiiju komentaarus. ak dievs, cik daudzi cilveeki ir neglaabjami egoisti. :( pargaaja veelme ciemos ejot, pienjemt kaadu no piedaavaatajiem cienastiem. nedod dievs, deveejs pusvakaru ieksheeji par to vaariisies un paardziivos.nez, par ko vecaaki domaaja, neiemaacot beerniem svariigu dalju no attieciibu veidoshanas.

krista, ciemos var iet droši. Ja jau aicināja, tad droši vien samierinājās ar faktu, ka nāksies dalīties. Smagi tas nākas, bet kaut kā ar apkārtējiem ir jāsadzīvo. Uuuuuunnnn tas bija sarkasms.
Vismaz man ir tā, ka tā ir tāda sīciņa iekšējā balstiņa, kas nopīkstas tajā brīdī, kad tiek paņemta pēdējā konfekte, bet, kas tiek diezgan ātri apklusināta ar iekšējā saprāta balsi.

:D kamēr citas diskutē ar brāļiem/māsām, VIENĪGIE BĒRNIŅI savās problēmās dalās Cosmo forumā. :D

Es arī esmu vienīgais bērns un uztveru loģiski, ka visa uzmanība man pienākas :)

Nāku no ļoti lielas ģimenes un esmu jaunākā. Par ēdienu lietām runājot - tā mums vienmēr bija daudz, bet tā kā paši bijām daudz, tad kaut kā vienmēr likās, ka visiem nepietiks un tad iestājās tāds kā konkurences instingts un vienmēr gribējās ka tik ātrāk, ka tik vairāk to ēdienu sev savākt, savādāk man nepietiks. Ja es zinu, ka mēs būsim vairāki cilvēki kādā pasākuma, tad man nav problēma sagādāt vairāk pārtikas, vienmēr atnesu daudz par daudz. bet ja esmu tā pavairāk uz taisījusi priekš sevis un drauga un ja vēl kāds ieradīsies, tad man neīpaši patiks ka viņš ēdīs mūsu ēdienu, jo man liksies, ka priekš manis nepietiks.
Augot lielā ģimenē ātri paliku patstāvīga mājas lietās, jo vecāki bija darbā un brāļi, māsas savās darīšanās. Bet ārpuss mājas vienai kaut ko izdarīt man bija problēmas, vienmēr kāds bija līdzi, vienmēr kāds darīja manā vietā. Pat tagad es nevaru viena aiziet pie ārsta, vienmēr ņemu draugu līdzi. :p

Nu, es esmu vecākā 3 bērnu ģimenē, lai kā arī ir gājis, tik un tā esmu laimīga, ka man ir vēl 2 brāļi un tādēļ vienmēr domāju, ka ceru, ka man dzīve piespēlēs vairāk kā vienu bērniņu.
Un laikam jau jāpiekrīt, ka tas ļoti ietekmē cilvēka raksturu, jo man ir atkal pretējais - es pārāk daudz dalos :D Gribētu būt vairāk uzstājīgākai uz savām lietām.
Bet zinu daudzus, kur neskatoties uz to, ka ģimenē aug vēl citi bērni, pat 4 bērni, tomēr kāds no visiem būs tāpat privātīpašniecisks, skops, u.tml.