Vienígais bērns ģimenē!

haha, es ar esmu vienīgā un man ir tāpat kā Tev Pašai tas ļoti kretinē un cenšos sevi no tā izaudzināt, bet ļoti grūti... Man ir pusmāsa, bet nu tā kā nekad neesam dzīvojušas kopā, tas ir atstājis sekas

es ilgus gadus biju vienigais berns gimene, lidz paradijas mammai vel ja,ta nedalisanas un izlutinasana ir fakts.

Es esmu pirmā un vienīgā.
Agrāk, vecajā klasē, mēs bijām tikai divi skolēni, kuri bijām vienīgie bērni ģimenē. Tas otrs (čalis) nu tiešām tāds skopulis un sava labuma meklētājs bija! Pati tādus cilvēkus nespēju saprast un paciest, visi apkārtējie arī mani raksturo kā cilvēku, kuram nav žēl. Tas laikam tamdēļ, ka man ir ļoti daudz brālēnu un māsīcu, ar kuriem vecāki ir mācījuši dalīties. Neesmu skopa

Ja godīgi, tad man nepatīk būt vienīgajam bērnam. Es ļoti, ļoti priecātos, ja man būtu māsa vai brālis. Bieži vien mājās ir tik ļoti garlaicīgi...

Es esmu vienīgais bērns ģimenē. Man daudzas draudzenes un pat mans vīrietis ir teikuši, ka to ļoooti var just, jo, kā jau tu pati uzrakstīji, es neesmu pieradusi dalīties ne ar ko un ne ar vienu un visu uzmanību gribu sev. Pie tam arī maniem vecākiem nav brāļu vai māsu, līdz ar to visu savu mūžu, cik vien atceros, visi vienmēr ap mani vien ir ņēmušies. Man kā vienīgajam bērnam tika gan pirmie importa banāni, Tuplas šokolādes un Donalda Daka kožļenes, gan visādi nieki skolai no ārzemēm utt.
Nu karoche egoisms manī ir pārpārēm!

Es arī esmu vienīgais bērns. Kaut kā nebiju domājusi par to nedalīšanos, bet man nepatīk būt vienai. Liekas, ka pietrūkst kāda māsa

Pievienojos jūsu pulciņam, haha! It kā man māsīca kā māsa, bet anyway man ir kaut kas līdzīgs ar banāniem, īpaši tad, ja esmu speciāli pirkusi un nereāli kārojies.. Vai arī speciāli sataisu it kā priekš visiem, pieņemsim, to pašu ābolmaizi, pa dienu daru savas darīšanas un mājās braucot jau sapņoju par to kārumu un atbraucu mājās, a tur - nekā. Tad gan ir dusma!

nu bāc, izlutināta gan es netiku... bērnībā nebija naudiņas nekādiem īsti saldumiem, gardumiem un mantiņām jopcik!

Esmu vienīgais bērns. Priecājos par to. Man patīk būt vienai. Dalīties gan man nav problēmu. Pie tā es pieradu bērnībā, jo man ir divas māsīcas un mēs bieži pie omītes pa vasaru tikām atstātas visas trīs kopā spēlēties utt. Līdz ar to, dalījāmies viena ar otru ar mantiņām, ar ogām, ko salasījām, ar končām utt.
Protams, man dažreiz uznāk ''mans. nevienam nedošu''. Taču, tas parasti ir uz konkrētām lietām, kuras vnk nevēlos aizdot vai atdot utt.

Neesmu tā īsti vienīgā ģimenē, man ir divi pusbrāļi, kuri ir vecāki par mani 10 un 13 gadus, un pašlaik viena pie vecākiem dzīvoju jau kādus 6 gadus, tāpēc jūtos kā vienīgais bērns ģimenē, un tā arī īsti nezinu kā ir dalīties ar mantām, drēbēm, kā ir strīdēties, jo mums bija pārāk liela gadu starpība, lai mēs kaut ko darītu kopā. Taču tagad ir tik forši patusēt ar brāļa lielajiem draugiem, haha;D

esmu vieniigais beerns un maaku padaliities, nesirgstu ar pasaules nabas sindromu. omiite jau no beerniibas man iemaaciija, ka nav pieklaajiigi visu raust sev un starp beerniibas draugiem skopulju arii nav bijis.

Esmu vienīgais bērns ģimenē.
Tā kā manā bērnībā mana ģimene bija diezgan nabadzīga, mamma ar tēti ļoti daudz strādāja, bet es dzīvojos viena. Nu ne gluži viena - vecvecāku mājās - bet spēlējos es pati ar sevi un caurām dienām biju pati ar sevi. Mani vienīgie draugi bija mājdzīvnieki. Tāpēc esmu izaugusi par vienpati. Mierīgi varu dienām ilgi dzīvoties viena, viena iet uz kino, kafejnīcām. Draugu man ir maz.

Izlasīju Libras komentāru - tik trāpīgi par mani, pilnīgi zosāda uzmetās. Es arī varu visu laiku viena būt, viena iet iepirkties, uz kino utt.

Biju viena gandrīz 15 gadus. Draudzene saka, ka ļoti jūtams egoisms (viņai pašai3 brāļi )

Neesmu vienīgā, ir brāļi.
Nespēju veidot attiecības ar cilvēkiem, kuri ir vienīgie bērni ģimenē. Ir viņi citādāki. Tā dalīties materiālās lietās ir viens, bet augstākā līmenī vismaz es ļoti spēcīgi jūtu to ne-dalīšanos.

Jaa, arii man ir ljoooti gruuti daliities, lai gan neesmu vieniigais beerns, ir maasa, kura ir daudz vecaaka par mani, taadejaadi praktiski esmu vieniigaa, jo maasa nedziivoja maajaas, viss tika dots man. Censhos kaut kaa " izaarsteeties" , tachu esmu egoiste. Draudzenes un citi kaarteejie jau man to ir aizraadiijushi, bet tomeer - mans ir mans.

Arī es esmu vienīgais bērns un domāju, ka tādēļ esmu ar tādu egoistisku raksturu. Tomēr pret cilvekiem, pret kuriem man iekšēji rodas patika, izturos ļoti labi- izpalīdzu un ne miņas no mana rakstura mīnusa.

Tapat kā libra esmu vienpate un man ir maz draugu- jo ļoti mazā skaitā cilvēku ir tās īpašības kuras meklēju.

Turklaat veel es ciest nevaru pavadiit daudz laika kopaa ar veel kaadu ( iznjemot draugu un gjimeni ) , t.i. Necieshu, ja pie manis ilgi un biezhi ciemojas, ja draudzenes paliek pa nakti utt.

* Es nemaz netaisos 'ārstēt' savu egoismu. Pret tuvākajiem un sev svarīgajiem esmu mīļa, bet pārējie man ir dziļi vienaldzīgi, ja vien nepiesaista ar savu unikālo es.

Mamzell'è - peec savas pieredzes varu gan teikt, ka labaak vieniigais beerns, nekaa jaunaakais beerns, kuram ir kaadu 4-5 gadu starpiiba ar paareejiem braaljiem un maasaam. to ir ne tikai vecaaki izlutinaajushi, bet arii vecaakie braalji un maasas. un nekad nesaki nekad.

Es neesmu vienīgais bērns ģimenē, bet uzvedība un īpašības man ir tādas kā vienīgajiem-egoisms, nevēlēšanās dalīties, vēlme būt vienai utt. Bet tas viss izskaidrojams ar to, ka esmu jaunākā, kuru lutināja bezjēgā.