Draudzene

Nikola, varu vien just līdzi :( Tas ir bezgala skumji un grūti. Man nav bijis tik traki ar savu draudzeni, tāpēc laikam varu tagad nopūsties un priecāties, ka viss jau nav nemaz tik slikti.

Zane, man ir tāpat kā tev paturu sevī visu un cīnos ar savām problēmām, jo visiem jau tādas ir un, kad tev visu laiku jāizdzīvo ir otra cilvēka problēmas un jāiedziļinās tajās, vienā brīdī vnk jūtu, ka pati palieku tāda pesimistiska un depresīva. Bet šodien ir ok, pārgāja, būšu stipra un gan jau nokārtosies ar draudzeni viss. Nemšu vērā arī meiteņu ieteikumus, aicināšu doties viskkur un iepazīties ar jauniem cilvēkiem, lai nav tik daudz laika domāt par problēmām un sliktām lietām. patiešām gribētos, lai viņai ir vairāk draugu, nevis tikai viena es, tad arī būtu savādāk drošvien.

un tās, kuras saka, ka es nevaru palīdzēt maldās..ja es nebūtu ar viņu, tad viņa tagad vēl aizvien dzertu antidepresantus un mocītos ar to visu daudz smagākā formā, ja es tolaik varēju palīdzēt tikt tam pāri, tad tagad šajos krīzes brīžos, kas uznāk pa retam arī palīdzēšu...galv. jau pašai izturēt un saņemties, lai nepavelkos līdzi, dažkārt tas ir grūtākais, jo ne jau man viss ir vienmēr tik ideāli kā gribētos. Katrā ziņa, paldies par viedokļiem visām meitenēm! :)

Bet es netaisos tikt no viņas vaļā vai kā tamlīdzīgi, saprotu, ka viņai ir grūti, jo viņa principā ir viena, ne viņas vecākiem interesē kā viņai klājas, ne kādam citam. Un negribu zaudēt viņu kā draugu, jo kopā jau daudz kas ir piedzīvots un visādi jautri brīži bijuši. Domāju varbūt kāda ieteiks, kā vēl var viņai palīdzēt šādos brīžos un lkm jau pašai pietiek savas problēmas, kad otrs vēl savējās visu laiku gāž virsū, paliek par grūtu..tāpēc arī tapa šī diskusija.

Liekas, ka es tavu mirkļa vājumu pārpratu (un nodomāju, ka apnicis palīdzēt, tāpēc izveidota diskusija).

Par ieteikumiem - gan jau viss tas pats, ko darīji iepriekš - būt blakus, atbalstīt, vest viņu cilvēkos. Aicini viņu apmeklēt ārstu (kas, manuprāt, nenozīmē uzreiz antidepresantus), apmeklēt jaunas nodarbības, kur viņa varētu iegūt citus draugus, tad tev pašai arī kļūs vieglāk. Neko vairāk tu īsti nevari darīt, tev nav baigi jāiedziļinās un jārod atrisinājumi viņas problēmām - ja viņa to prasa, pasaki, ka to vislabāk, profesionālāk izdarīs ārsts. Man patiesībā, kad ir slikti, visvairāk pietrūkst nevis cilvēka, kurš uzklausītu tās problēmas (pastāv arī papīra vai interneta dienasgrāmatas, starp citu, tas arī labs ieteikums), bet gan, kurš spētu sapurināt. Pateikt, ka būs labi, ka, piemēram, obligāti jāapmeklē tas ārsts utt.

Nikola, protams, tava situācija ir nepskaužama, bet tā krasi atšķiras no autores situācijas. Pirmkārt, tā nav viņas māte, otrkārt, pēc apraksta var spriest, ka, pat ja tā ir depresija (par ko šaubos, bet neesmu psihiatrs), tā ir nesalīdzināmi vieglākā formā.

Es piekrītu sophie garajam komentāram par veselīgo egoismu. Ģimene ir un paliek ģimene, tās ir asins saites (lai gan arī te noteiktās situācijās varētu atrast izņēmumus), bet draugi ir cilvēki, kurus paši izvēlamies. Nedrīkst pamest nelaimē? Autore arī nepamet un ilgus gadus nav pametusi, viņa ir pietiekoši laba draudzene. Bet tomēr, manuprāt, veselīgais egoisms... Dzīvē ir jājūt robežas un mērs, ja gribam saskaņu ar sevi, harmoniju.

Arī es esmu atteikusies no vairāk nekā 10 gadus ilgas, fantastiskas draudzības, jo cilvēks mainījās un viņa enerģija kļuva man nepanesama. Ja agrāk ar šo cilvēku cēlos spārnos, tad pēc tam nespēju izturēt viņa uzskatus un uzvedību. Un pārstāju sevi apgrūtināt ar to. Skumīgi vēl tagad, bet tas vairs nebija tas pats cilvēks un enerģija man bija nepieciešama savas dzīves dzīvošanai.