Draudzene

Tu esi viņu izvilkusi no depresijas, 4 gadus klausījusies čīkstēšanā, ļāvusi burtiski izsūkt savu enerģiju un tiec nosaukta par sliktu draudzeni?
Saprotu, ka nevar tā vienkārši pārstāt kontaktēties un pārtraukt draudzību, bet nedrīkst arī ļaut sevi izsūkt šim, kā to sauc, enerģijas vampīram.
Vispirms ir jāparūpējas par savu labsajūtu, mūsu vietā citi to nedarīs un dzīvojam arī īsi un vienreiz.

Man liekas, ka jūsu nostāja par čīkstuļiem un enerģētiskiem vampīriem ir aizvainojoša

Mana nostāja arī ir aizvainojoša! Un depresija nav nekāds vēzis! Ne tuvu tam! Domā, ko raksti, aita!

Man arī nāk dusmas uz tiem,kuri nesaprotu,kas ir depresija! Tie,kas nekad ar to nav saskārušies dzīvē - ne sev, ne apkārtējiem, tie arī domās, ka tā vien tāda čīkstēšana vien ir, bet tā nu it nemaz nav!

Odyssey, tev kaut kas nav kārtībā ar galvu, ja uzreiz ķeries pie apvainojumiem. :) Ar savu nezināšanu tev nebūtu jālepojas. Es jau pieminēju, ka depresija ir tāda pati slimība kā jebkura cita.

Draudzenei ir ērtāk runāt ar tevi, laikam jau tāpēc, ka visu laiku esi iecietīga. Varbūt viņa neko sliktu nedomādama stāsta, jo domā, ka uzklausi, bet tu turi sevī dusmas par to čīkstēšanu. Man šķiet, ka tev viņai jāpasaka, ka tu nevari to izturēt, jo sāc no tā ietekmēties.
Katram pašam ar saviem ķirmjiem galvā jātiek galā, ja nevar - lai iet pie daktera. Viņai taču ar varu nav tās zāles jādzer, lai aiziet vienkārši reizi nedēļā parunāties. Profilaksei - lai iet un sporto līdz spēku izsīkumam.

Stulbi uzrakstīju, bet nu - parasti smagos depresijas gadījumos cilvēks no gultas nevar izlīst, kur nu vēl sportot. :D

Tu taču neesi piedzimusi ar mērķi būt kāda kabatslakats.

Es esmu par to, ka cilvēkam ir jābūt mazliet egoistam (nu, tas veselīgais egoisms). Pirmām kārtām jādomā par sevi, jo mums katram ir sava dzīve un tā ir tikai viena. Tu vairs neatgūsi tās stundas, dienas, ko draudzene tev ir atņēmusi ar savām problēmām.
Piekrītu meitenei, kas rakstīja, ka jāpalīdz apkārtējiem savu iespēju robežās, t.i., tik, cik pati vēlies un jūties komfortabli. Tiklīdz saproti, ka tas tev kļūst par slogu- tā ir zīme, ka pietiek! Pietiek izpatikt citiem!
Ko es darītu- laikam mēģinātu pierunāt apmeklēt psihologu (kaut gan, ja iepriekš ir bijusi nepieciešamība pēc antidepresantiem, laikam pareizāka izvēle būtu psihiatrs? Tik smalki nezinu.)
Varbūt izklausīsies ļooooooooti savtīgi....bet ir jāmāk sev uzdot tādi smagi jautājumi.... vai tev no viņas ir kāds labums? Vai tev patīk ar viņu runāt? Vai attiecības ar šo draudzeni tevi iedvesmo? Vai tu vari paļauties, ka grūtā brīdī viņa tevi uzklausīs un palīdzēs? Vai attiecības ar viņu tev sniedz kaut kādu prieku? Ir jābūt kaut kādai atgriezeniskai saitei. Jo, ja nav, ja viss, ko šīs attiecības tev dod, ir nogurums un iztukšotība, varbūt jāpadomā, kā tikt no tādas draudzenes vaļā. (Jā, es zinu, izklausās ļoti ļauni).

Ir bijusi tāda draudzene, pat vēnas grieza, man bija smagi, sāku ieturēt distanci, esam vien paziņas tagad. Nedomāju, ka bijām viena otrai vajadzīgas, man apnika mūžīgi uzmundrināt, spēlēt pozitīvo, viņai likās, ka man viss pārāk vienkārši un viegli - ha, kas ta tev, nekādu problēmu..

karinjo, o, jā! Šis ir briesmīgi! Man bija tā, ka pat pilnīgi jutos vainīga, ka man viss it kā tik viegli nācis un nav nekādu (šķietami) problēmu! Ar gadiem sapratu, ka "otra kurpēs nevar iekāpt" un ka šādām sajūtām īstā draudzībā nav vietas.

kāda droši vien mani pēc šiem vārdiem gribēs notriekt ar auto, bet vienīgais, ko varu tev ieteikt - tiec no viņas vaļā. tas cilvēks ir slims un var sabojāt tev vsu dzīvi. ok, tagad dzīvojiet kopā, bet, kas būs, kad atradīsi sev puisi un gribēsi izvākties? drausmīgi jau izklausā, bet tiešām - padomā par sevi. pie tam, tu neesi nkāds psihoterapeits (cik varu spriest) un patiesībā, tu nevari viņai palīdzēt. kā jau minēts - depresija ir slimība, bet tā ir jāšrstē. no tevis stāstītā saprotu, ka viņa nemaz NEGRIB ārstēties. tad rodas jautājums - ko tas cilvēks grib?
un šoreiz zinu, par ko runāju, gan tāpēc, ka man ir bijusi tāda draudzene, gan arī tāpēc, ka pati kādu laiku ārstējos no depresijas. bija laiks, kad šitā čīkstot pazaudēju dažus ļoti sev svarīgus cilvēkus, tāpēc es saņēmos, dzēru tās tabletītes, gāju pie daktera reizi nedēļā, sāku dziedāt un tā tālāk. šobrīd jūtu, ka tā depresija sāk atgriezties, bet tagad jau pati zinu, kā sevi savākt.
nezinu, tiešām varbut izklausās šausmīgi, bet mans viedoklis ir, ka tu nevari draudzenei palīdzēt, tāpēc palīdzi vismaz sev.

Kā jūs vispār zināt, ka šai meitenei ir depresija?
Kā jau te iepriekš meitene minēja, depresija ir daudz, daudz smagāka slimība par šeit aprakstīto situāciju. Tad cilvēks ne ēd, ne guļ, ne vispār kaut kur iet un ko dara. Viņš pat nerunā un negrib runāt par savām problēmām un vispār kontaktēties ar cilvēkiem nevēlas!
Šajā gadījumā tā izklausās pēc sevis žēlošanas un uzmanības trūkuma. Ok, tas var aiziet līdz depresijai, bet tā nav depresija.
Es arī ilgstoši nevarētu izturēt īgņu sev blakus. Pat ne ilgstoši, bet vispār! Un kurš varētu? Kuram tas patīk? Tāpēc, ja cilvēks neapzinās, ka otram ir grūti un smagi visu laiku klausīties par to, cik viss ir slikti utt, tad tas vien jau parāda, ka šim cilvēkam kaut kas nav kārtībā. Un ir jāmeklē profesionāļa palīdzība. Neuzskatu, ka raksta autorei būtu jāupurē sevi draudzenes dēļ. Dzīvo savu dzīvi! Negatīvas domas un runas ietekmē arī tavu domāšanu, līdz ar to tavu dzīvi. Vai tad tas ir vajadzīgs? Nu un, ka draudzene nevēlas iet pie psihologa? Pierunā! Tev nav jābūt viņas psihologam visu dzīvi. Un vispār, atrodi sev atsevišķu dzīvesvietu! Ar tādu cilvēku vēl kopā dzīvot ir, nopietni, bīstami.
Ok, aizstāves, runājiet savu.. bet es neuzskatu, ka tas ir normāli. Lielākā daļa no jums nekad mūžā neaizstāvētu alkoholiķi. A ko darīt sievai? Viņa piecieš, viņa aprūpē.. tas ir apmēram tas pats, kas šajā gadījumā. Bet tā nevajag. Vajag atcerēties, ka arī tu pats esi cilvēks, un nav jādzīvo briesmīga, skumja, neharmoniska dzīve otra dēļ, ja neārstējas un necenšas laboties.

Kā jūs vispār zināt, ka šai meitenei ir depresija?

Autore min, ka tā ir depresija, ka meitene agrāk ārstējusies un ka dzērusi antidepresantus.

Ja godīgi, tad esmu nedaudz pārsteigta par cilvēku attieksmi. Pati ieteicu tamlīdzīgu padomu kā "tiec vaļā", bet tieši tāpēc, ka autore jau sākotnēji pauž nogurumu un nepatiku pret šo draudzību - nav jau kaut ko jēgas saglabāt, ja pašai negribas. Bet pārsteigta jūtos tieši par šo nepatiku, par to, ka vārds "draudzība" ir tik ilgi, līdz kādam uzrodas problēma - smagāka par šķiršanos ar puisi.

Dzīvo savu dzīvi! Negatīvas domas un runas ietekmē arī tavu domāšanu, līdz ar to tavu dzīvi. Vai tad tas ir vajadzīgs?

Piemēram, šis citāts. Vai jūs esat pavērsušas situāciju otrādi? Vai jūs nejustos bēdīgi, nodoti, vientuļi, ja jūsu dzīvē notiktu kāds smags pavērsiens, jūs justos ļoti slikti, bet visi apkārtējie novērstos, jo, viņuprāt, nekā nespēj palīdzēt un jūsu žēlabas viņus kaitina? Skumji, ka tāda patiesa vēlme draudzēties (atbalstīt, dalīt priekus un bēdas) ir ļoti reti sastopama un ka mēs draudzējamies vienīgi tajos brīžos, kad mums pašiem tas ir izdevīgi. To, manuprāt, īsti par draudzību saukt nevar, drīzāk paziņas.

Viņai bija uzstādīta diagnoze depresija un tiešām 8 gadus ārstējās, dzēra antidepresantus, katru mēnesi gāja pie ārstiem..kad iepazināmies, viņa vēl lietoja zāles, pēc tam pārtrauca un mēs tad kļuvām par ļoti labām draudzenēm, palīdzēju viņai un pamazām viņa tika galā ar to visu un izvilku 4us gadus atpakaļ viņu no tā purva, negribu, lai nonāk atpakaļ. Jo pa lielam šos 4us gadus viss ir kārtībā, tikai reizēm uznāk tādas kā lēkmes, nezinu kā pareizi nosaukt, kad man šķiet viņa mani nomocīs ar tām savām problēmām. Bet es netaisos tikt no viņas vaļā vai kā tamlīdzīgi, saprotu, ka viņai ir grūti, jo viņa principā ir viena, ne viņas vecākiem interesē kā viņai klājas, ne kādam citam. Un negribu zaudēt viņu kā draugu, jo kopā jau daudz kas ir piedzīvots un visādi jautri brīži bijuši. Domāju varbūt kāda ieteiks, kā vēl var viņai palīdzēt šādos brīžos un lkm jau pašai pietiek savas problēmas, kad otrs vēl savējās visu laiku gāž virsū, paliek par grūtu..tāpēc arī tapa šī diskusija.

Es iesaku viņai pastāstīt to, kā tu jūties. Ja esat labas draudzenes, viņa tev stāsta daudz, tu arī vari atļauties pastāstīt. Bet jāpiedomā par to, kā pastāstīt to. Lai ir sirsnīgi, lai tu izkrati savu sirdi un pasaki, ka tiešām viņa tev ir laba draudzene, bet tu jūties slikti, ja viņa visu laiku žēlojas. Iesaki viņai sākt kaut ko pozitīvu darīt. Varbūt sākat abas divas kaut ko darīt kopā? Kaut ko kopā iemācaties. Tas jūsu sarunās iespiedīs vēl kādu sarunu tematu, izņemot viņas problēmas. Dažiem cilvēkiem tas palīdz saņemties.. Varbūt viņa ir pieradusi, ka tu klausīsies, tāpēc žēlojas vairāk un vairāk. Un katrā ziņā tev viņai ir jāpalīdz atgriezties normālā dzīvē, BET tu neesi ārsts un nevari viņas dziedināšanu uzņemties uz sevis. Cik sapratu, viņai nav citu draugu. Palīdzi tos iegūt! Aizvelc viņu kaut kur, aizejat izklaidēties. Ja tas ir par dārgu, pasauc viņu ārā uz pastaigu parkā, izdomājat kopā kādus iepazīšanās trikus vai kaut ko tamlīdzīgu. Bet tev tas nav jādara vienai, viņai tas ir jādara viņas pašas labā, tu vari tikai palīdzēt, un, runājot ar viņu, jāļauj tieši tas noprast, ka tu viņu neatstāsi vienu, bet viņai pašai ir jācīnās par savu dzīvi! :)

odyssey manuprāt tu līdz galam neesi sapratusi. kas tad īsti tā depresija tāda ir.. Tā nav tāda pačīkstēšana un vairākas dienas bimbāšana, tapēc, ka tevi pameta draugs, vai nomira kaķis, depresija rodas dziļas psiholoģiskas traumas gadījumā.. Cilvēks burtiksi noslēdzas sevī, nevēlas ne ar vienu kontaktēties, guļ gultā cauru dienu un nakti, neko negrib darīt, viņam nekas neinteresē, viņš dzer kaudzi ar visādiem antidepresantiem, kuri ne vella nepalīdz, viņi vienkārši neredz vairs dzīves jēgu.. Man ir viena draudzene, kurai bija depresija, viņa sāka meklēt palīdzību pie Dieva, JĀ PIE DIEVA. Iestājās draudzē, sāka apmeklēt mājas grupiņu, ieguva daudz jaunus draugus, un ticiet vai nē, tagad nemaz nepateiksi, ka tā meitene kādreiz ir cietusi no depresijas. Bet viss viņas stāstītais par to laiku kad depresija viņu nomocīja liek šausmināties. NEVIENAM to nenovēlu.. Un Tev odyssey es ieteiktu sākumā kārtīgi uzzināt, kas tā tāda depresija vispār ir....

Pisģets... tiešām gribas nolamāties izlasot te da žas labas komentārus!
Ja cilvēkam ir depresija viņu nekādā gadījumā nevar apvainot un saukt par čīkstuli,novērsties un darīt vēl sazin ko,it īpaši ja tā ir draudzene...un tad brīnā kāpēc tik daudzi cilvēki it kā bez iemesla pēkšņi pārtrauc savu dzīvi!
Ja Tev tāda būtu mamma ko Tu iesāktu ?Un nesakiet ,ka es nezinu,kas ir depresija...
Cīnos ar savu māti,kopš sevi atceros...neskaitāmi pašnāvības mēģinājumi,vēnu griešana,etiķa dzeršana,gāzes krāna atvēršana,cilvēks vēlējās mirt par visu pasaulē.Katru dienu zvanīja,raudāja klausulē,teica,ka nevienam viņu nevajag,kaut gan jā,viņa man atņēma milzu enerģiju,likās,ka sajukšu pati prātā no visa notiekošā,reizēm ielīdu gultā uz visu dienu,raudāju,lūdzos Dievam,lai tas viss beidzas!Bet ziniet..ja cilvēks ir mums mīļš un tuvs,tad ir jādara VISS ,kas ir mūsu spēkos,nevis vēl jāuzdirš,ka viņa ir čīkstule.Depresija nav divu nedēļu pagulēšana majās..depresija ir tiešām smaga slimība,kas var ilgt kaut visu mūžu,ja to neārstē.Un ja cilvēkam ir jādzer antidepresanti,tad ir.Mana māte dzer visu mūžu,jo kā pārtrauc tos dzert tā viss atsākas no jauna..pat tagad,kad viņus dzer,ir jādomā ko viņai teikt,lai neaizvainotu,jo depresijas slimnieki visu uztver citādāk! Tu esi vesela!!! Uzklausi viņu,ejat kopā izklaidējaties pēc iespējas vairāk,turpini vilkt viņu ārā no tā purva,bet nepamet viņu,jo nejau visu laiku tu pavadi ar viņu.Kad esi bez viņa,atbrīvo sevi no tā sliktā,satiec citus draugus,dodies kaut kur.Tās ir kā divas dzīves,diemžēl.

Ja ir tik traki, tad es kopā ar draudzeni mēģinātu atrast kādu psihologu un pavadīt draudzeni pie viņa. Tāpat mēģinātu ieteikt labas grāmatas, filmas, kopa kaut ko padarīt jauku. Grūti kaut ko ieteikt, jo pati ar tādiem cilvēkiem neesmu saskārusies. Bet es tomēr savu draudzeni, ja pa tiešām viņu par tādu uzskatu nekad nepamestu nelaimē. Ja viņai ir depresija, un tu vēl pateiksi, ka jūsu draudzība tev apnikusi, manuprāt, viņa pārdzīvos vēl vairāk. Vēl viens ieteikums - pazūdi kādas pāris dienas no viņas redzesloka - pasaki, ka tev kaut kas svarīgs darāms , ka nevari tikties, un pati atpūties.

Lai gan pēdējā laikā šķiet, ka es pati esmu palikusi depresīva darba meklējumu dēļ, kas uz mani atstāj diezgan lielas negatīvas sekas, bet es vienmēr paturu sevī, un visu pārdzīvoju sevī. Bieži vien neviena no draudzenēm nemaz nezina, ka man ir kādas problēmas. Vnk negribu apgrūtināt. Esmu tāds cilvēks, kas visu enerģiju sūč pats no sevis ar savām negācijām. Nezinu, vai ta ir labāk vai nē! Bet tāds ir mans raksturs. Tāpēc, ja arī es sāktu izrādīt visu uz āru, es būtu tāda pati kā tava draudzene!

Nikola++++

Man ir līdzīga pieredze!