Nepatīk savs darbs

Laikā, kad es studēju, mums starp daudzenēm un mūsu vecākiem valdīja uzskats, ka nav, ko skriet un mesties darba tirgū (pirmajos kursos), jo pastrādāt paspēsim vēl visu dzīvi.
Man prieks, ka man bija tāda iespēja.
Ja vien materiālie apstākļi Tev atļauj, tad kāpēc neiepauzēt ar strādāšanu kādu gadu.

Es nedzīvoju ar vecākiem, bet gan ar puisi, negribas vinam uzmesties uz pleciem, bet pēdējās dienas esmu kļuvusi neciešama, ar visu neapmierināta. Kaut kāds dzīves nogurums.

Nu, ja nav iespējas, tad jasaņemās un jādarbojās. Ko tur citu...

Man kārtīgi riebās mans darbs, nostrādāju tur pusgadu, kad man par laimi mani atlaida štatu samazināšanas dēļ :D Ievācos atpakaļ pie vecākiem uz laiku, pieskatu māsu un esmu tik laimīga!

Atpùties, nododies studijām. Paspèsi vèl stràdàt. Tas, protams, ja nav spiedìgi finansiālie apstàkļi.

Kā man to paskaidrot puisim, viņam vienmēr ir licies, ka esmu robots, paspēšu un izdarīšu visu, to arī daru, bet iekšēji gribās sabrukt.

Man arī ir bijis tāds darbs un izbaudīt studentu dzīves "jaukumus" nekad tā arī nesanāca, tai pašā vasarā pēc vidusskolas beigšanas jau sāku strādāt pastāvīgi. Pa to laiku ir bijis darbs, kas nepatīk, bet nevienu brīdi neesmu domājusi, ka visu metīšu un sēdīšos mātei uz kakla. Es neko nenožēloju, tas ļāva man izaugt, arī tagad mans darba stāžs ir gandrīz 10 gadi un pašreizējais darbs ir tāds, uz kuru prieks iet!

Mana māsīca, savukārt, bakalaura laikā nestrādāja, arī nav slikti, bet pēc pabeigšanas ar to darbu bija kā bija, jāsāk no zemākā, a gadi ta iet.

Tā kā katram savs.

Man perfekti varēja redzēt, ka man tas darbs nav sirdslieta. Es jutos nelaimīga pāris stundas pirms jāiet uz darbu, nevarēju gulēt, slimoju bieži vien, meklēju iemeslus aiziet no datora u.tml. Apmierināta biju tikai algas dienās. Man jau iepriekš visi teica, lai eju prom, ja ir tik traki. Tā arī ir, nav jēgas sevi mocīt.

Es zinu, ko es dzīvē gribu sasniegt, un tas nebūs tas vieglākais. Pašreizējais darbs nekādi nav saistīts ar manu nākotni, toties tas var ietekmēt manas studijas.

ja Tev tas būs jauns darbs, tad vispirms aizej un pastrādā. var būt jaunajā darbā Tev labāk patiks. būs jaukāki darba kolēģi, darba apstākļi. ja jūti,kad galīgi nevari paciest darbu, izturēt, tad pasaki vīrietim,ka Tev šogad ir grūtāk studijās,ka diez vai pavilksi studijas ,ja strādāsi. es jau nezinu kāds ir Tavs vīrietis .vai viņš gribēs Tevi uzturēt ,ja visus šos gadus esi strādājusi? vai viņš nesāks pukstēt? ja vīrietim ar naudu ir labi, tad varētu arī kādu gadu pasēdēt mājās, atpūsties un tad atkal strādāt. ja beigsi studijas, tad jau būs grūtāk atrast iemeslu pasēdēt bez darba, jo vismaz pašlaik Tu studē un nav tā,kad neko nedari, bet kad beigsi studijas,tad jau nesēdēsi mājās bezdarbība

Man viens darbs tik ļoti nepatika , ka pat atmaksāju kursu naudu, lai tikai mani laiž vaļā:D atceros, ka ienīdu nevis to darbu, bet filiāli, kurā bija jāstrādā. nelaime bija tā, ka vini sniedza bezmaksas kursus pirms darba sākšanas, bet gadijumā , ja gada laikā cilveks iet prom jāatmaksā kursu maksa..atceros cik laimīga biju dienā, kad tiku no turines prom:D

Es jau jaunajā darbā strādāju, paspēju jau slimības lapu paņemt, slima biju, jā, bet ne tik ļoti, lai neietu uz darbu.

Oi, zinu, kā jūties. Nesen aizgāju no darba, kurš riebās, katru dienu gāju uz darbu ar sakostiem zobiem. Īpaši studiju laikā, kad dzīvoju vispār bez brīvdienām. Tagad meklēju citu darbu, bet esmu TIK laimīga, ka vairāk nav jāiet uz to darbu. :)

Oi,saprotu Tevi!
Arī nesen aizgāju no darba,jo tas darbs,ok,ne darbs,bet kolēģi tā riebās,ka reizēm gāju ar asarām acīs uz darbu.Draugs lika man aiziet no darba,pati negribēju iet prom,jo bij kauns uz drauga kakla dzīvot,bet aizgāju..un tas bij TĀDS atvieglojums!!

Nikola, es arī gribu sajust to sajūtu, man visu laiku tas darbs sēž uz sirds, jūtos nelaimīga :(

Galvenais,ka vecāki mani ļoti ,ļoti nosodīja kā ieminējos,ka gribu iet prom,tas mani spieda vēl vairāk... un,kad aizgāju prom,bij liels strīds..

Nikola, domāju gan, ka Tavi vecāki bija neapmierināti, ka pati sevi vairs nenodrošini, bet, manuprāt, viņiem jābūt laimīgiem par to, ka Tu pati pēc tāda soļa jūties laimīgāka.

ja Tu neesi nostrādājusi pietiekami ilgi,lai saņemtu bezdarbnieku pabalstu, tad vismaz kādu laiku būs naudiņa pēc darba pamešanas

pamēģini sameklēt citu darbu.
protams, ka puisim būtu šoks, ja tu pateiktu, ka tu tur nestrādāsi, jo tev nepatīk. kā tad paliek tajā gadījumā ar ienākumiem?retais priecātos, ka tu sēdētu tagad mājās. nepamat šo darbu, kamēr nesameklē citu. un ceļš uz lieliem panākumiem nav viegls. nereti ir jāsāk ar pašu zemāko, lai izvirzītos pašā galotnē. vienīgi, ja tev nereāli nenoveicas, bet tu taču pati saproti..

Barnij, skaties, pati dzīve tev piespēlēja izmaiņas un salika visu pa plauktiem, vai ne? :)