Man ir tā, ka neesmu jutusi nevienu no tiem abiem. Kad mēģinu pati sasniegt, nekas neizdodas, jo neko nejūtu un man apnīk. Ar manu puisi ir tā, ka mēģinu tā, lai viņam ir labi, viņš vienmēr beidz, protams, gaida, kamēr es beigšu- tādā ziņā ideāli, bet es nevaru beigt, neko īpašu nejūtu. Dažreiz šķiet, ka ir baigi labi, bet tad kkā tas atkal pazūd. Sanāk, ka arī draugam visu laiku mānos, bet viņš priecājās, jo ir izdarījis savu "darbiņu". Problēma jau ir arī tā, ka nevaru viņam pateikt, kā man ir labi, jo pati to nezinu, kaut arī šajā runāšanas ziņā attiecībās problēmu nav, varētu viņam pateikt, kā man ir labi, viņš būtu tikai priecīgs...