Ginta- es tev piekrītu, šādos gadījumos darot labu neko labu nepanāksi... vienmēr, kad parādu ragus, viņš sāk aizdomāties, kā gan šī jaukā būtne var pēkšņi kļūt par spītīgu ragu lopu :D
bet, ja godīgi, man arī ir ļoti zema pašapziņa. nav tā, ka es jūtos maza melna neglīta, bet mani nemitīgi neatstāj doma, ka citas ir smukākas, foršākas..
un arī man nav rakstura, lai es pateiktu ardievas. nav tik slikti, lai pamestu, bet kad es iedomājos par mazliet tālāku nākotni... mans draugs pat būtu gatavs vazektomiju (laikam ta to sauc) veikt, lai tikai nedod dievs netiktu pie bērna.. tad es iedomājos, kas būs , ja es palikšu stāvoklī.. pats lielākais absurds, ka bērni viņam patīk vairāk kā man.. es neesmu gatava bērnam, jo ne man darba, ne savas dzīvesvietas, jāpabeidz studijas un tad. bet neesmu naiva lai nesaprastu, ka ne vienmēr bērns piesakās pēc pasūtījuma.
es sapņoju par izaugsmi, pēc studijām domāju iet uz maģistru vai mācīties ko citu, papildināt savu specialitāti, pastrādāt un iekrāt naudu, meklēt dzīvoklīti. bet mans puisis strādā savu darbu (prieks, protams, ka ir darbs), nauda katru reizi pazūd vējā, alga nav nemaz tik maza, dzīvo vecāku mājā viņš, varētu katru mēnesi kaut simtu atlikt un pakrāt nākotnei (mans variants- dzīvoklim) bet nē, jo tas viņam nav svarīgi... es esmu tik apjukusi.
es neesmu tur baigi nopietnā un viņš nav baigi bērnišķīgais, bet nu nav viņam mērķu dzīvei, pat ja ir, tad viņš nedara neko, lai tos īstenotu, vai vismaz parunātos ar mani par tiem, lai man nerodas tādas pārdomas. a nē, vienreiz pajautāju par to un viņš pateica, ka viņam nav nekādu vīziju nākotnei.
vot tā ir ar mani, sēžu un domāju gudras domas, bet pateikt ardievas nespēju. laikam jāgaida vēl kāds laiks, un tad arī redzēs.