dusmas dusmas dusmas
lūk, meitenes, noteikti kādai pilnīgi sīkumi, bet no sīkumiem arī sakrājas tās lielās dusmas
sākās viss ar to, ka kādā mūsu telefonsarunā es stāstu savu nelielo sapni,domu, ideju un viņš vienkārši mani pārtrauc un sāk stāstīt pavisam ko citu (un nav tā, ka es tikai ļer ļer ļer stundas garumā par sevi, ka čalim apnīk). Tā arī pateicu- kad tu man kaut ko stāsti, es vienmēr noklausos, lai ari man ne vienmēr interesē. Savu vainu neatzina un turpināja uzstāt, ka ja viņam neinteresē, tad nav jāklausās. (Un tas ir kaut kas jauns no viņa puses.)
Otrs sīkums- biju pie viņa mājās nokačājusi sev filmu. Laikam traki baidījās, ka policija atnāks un apcietinās par pirātismu, jo to filmu izdzēsa pat pirms es viņu biju pārmetusi savā datorā. Kad pateicu, kāpēc tā izdarīja, viņš atbildēja- lai dators ātrāks. Tas nekas, ka es viņa debīlās spēles un programmas savā datorā glabāju mūžību, jo redziet viņa dators ir viņa dators, mans dators ir mūsu dators :)))))))
Un trešais, vakar biju domājusi braukt pie viņa ciemos, bet no viņa neviena vārda par kādu uzaicinājumu vai interese par to, kad es būšu, cikos. Tad es pajautāju- nu ko, ta man braukt šodien pie tevis? Viņš- kā gribi. Saskumu, izgāju ar draudzeni ārā ballēties, vēlāk viņš man zvanīja, pat nepajautāja kur esmu, ar ko, tikai laipnā balsī pateica- nu labi mīļā tad jau ballējies, es uzspēlēšu kompī kādu spēlīti.
Ja tam mūdzim gribas brīvību, tad lai tā arī pasaka, nevis vienkārši atšujas no manis, laikam viņaprāt taktiski!!
Tagad nezinu, ievilkt viņam ar skabargainu nomali, vai vienkārši iemest ar ķieģeli vai lāpstu.
Laikam jau vienkārši gribējās dusmas izgāzt, pat nezinu, ko sagaidu no diskusijas. Varbūt jūsu domas, vai tas tiešām ir tikai veids, kā maigi atkratīties no manis.
375
