reizēm mani pārņem drūmas pārdomas, vai priekš saviem gadiem esmu pietiekami daudz sasniegusi un izdarījusi un mazliet reizēm bailes, vai varēšu sakārtot tā kā vēlētos........
man 25 gadu vecumā nav ļoti labi apmaksāta darba, lai gan ir 2 augstākās izglītības (finanšu vadība un komunikāciju zinātne), precējusies neesmu, bērnu vēl nav, šobdrīda nav arī drauga, dzīvoju pie vecākiem. Varbūt viss rodas no salīdzināšanas un skatīšanās uz citiem - skat tiem tāds amats, tāds auto, tai meičai manā vecumā jau ir 2 bērni. Un darba Ziemassvētku ballēs un firmas gadadienās jūtos kā baltais zvirbulis, jo ierados viena, tad apkārtējo jautājumi - vai tad tev nav drauga? Un gadi iet un rodas stres - domāju, vai līdz 30 gadu vecumam satikšu vīrieti, kas gribēs mani apprecēt, vai tikšu pie bērniem, vai uzlabošu materiālo stāvokli...........
kā ir jums, vai arī tādas domas rodas. Un galvenais kā lai cīnos ar šīm ķibelēm.
436
