man gan ir tikai 20, bet arī mani māc tādas domas. Es gan par bērniem un to, ka na vīra vēl galīgi neuztraucos, bet par to, ka vēl nezinu, ko no dzīves gribu, ka joprojām esmu viena. Un tam klāt nāk mana neeksistējošā pascieņa un nenormālie kompleksi, kuros sevi esmu iedzinusi, jo visu laiku salīdzināju sevi ar savām skaistajām, gudrajām, uzcītīgajām draudzenēm un ka arī mani vecāki mani ar viņām salīdzināja. Tad jau jūtu, ka ir tik tālu, ka man nav nemazākās nojausmas, ka no šī ''complete lack of confidence'' tiek laukā un ka man pat nav ne jausmas, kā ir būt pārliecinātam par sevi. Esmu iegrimusi totālā apātijā un melanholijā un šis tik ļoti nav īstais brīdis, jo tagad man būs jābūt stiprākai kā jebkad, jo uzsākšu studijas viena pati ārzemēs (par kurām arī nemaz neesmu pārliecināta vai gribu un vai varu).
Tāk ka es saprotu, kā ir sevi ar citiem salīdzināt un tai pat laikā apzināties, ka tas ir muļķīgi. :)
436
