Drūmā tēma

Man vectētim bija nopirkta jau sen vieta blakus vecmammai Lietuvā, bet..protams, tās nebija, kā mūsdienās gadās, un nācās celt virsūi ar atdalāmo sienu un tā..mamma tā raudāja, nekad to neaizmirsīšu, tās sāpes, kas mums bija, ka mūsu vecmammai nevar blakus noguldīt vectēti, bet virsū jāceļ :( šausmas...

Tākā nē, nevienam mums nav kapu vietiņas, pat ne vecākiem, kur vēl mums :( Negribas nemaz domāt :(

Jā, skumji par to domāt, bet tā diena tik un tā pienāks. Gribās, lai ir tā pa smuko.

Esmu aizdomājusies.
Nezinu īsti, kur mani liktu, ja tagad kaut kas notiktu. Bet, ja mana dzīve beigsies skaistā sirmā vecumā, vienalga kur tikšu apglabāta, galvenais blakus savam mīļajam, sirmajam vecītim :)

Nu pa smuko gan vajag! :) Mums jau paklīda baumas pa mazpilsētu, ka mēs tētim uztaisījām kapa vietu pa 1000 latiem. Bija jau arī,jo viņa vienmēr bija teiciens-lai būtu smuki!

Nez, mums nevienam nav tās vietas vēl, cik zinu, pa savām bērēm varētu vēl domāt, bet vecāku, nē, es gribētu aiziet pirmā, tik zinu, kas tas mammu nobeigtu, tāpēc nepatīkami domāt.. Man galvenais blakus kādam no man mīļajiem un ka vismaz kādu laiku kāds atceras un atnāk pie tā kapiņa. Skumji noskatīties uz tiem, kur neviens vairs neiet, bet tā jau notiek..

vispar velos, lai mani kreme! un pelnus izkaisa jura, okeana! :)

Es arī biju domājusi par kremēšanu, bet nu nezinu. Laikam jau tomēr gribās vietiņu, kur atnāk un mani atcerās.

Kā es domāju pašlaik (pieņemu, ka ar vecumu domas un attieksme varētu mainīties) - es negribētu sev atstāt tukšu kapu vietu vēl dzīvai esot, manuprāt, tas mani noskaņotu uz lielāku negatīvismu. Lai arī nāve pati par sevi man nešķiet negatīva, drīzāk kā atvieglojums. Tāpat man patīk kā kapi izskatās bildēs un tur ir sava interesanta sajūta. Nepārprast, neklaiņoju pa kapiem, tieši pretēji - ļoti reti ir sanācis tos apmeklēt ejot pie mirušiem radiniekiem. Man tas nesaistās ar kādu saikni ar to cilvēku, cieņu pret viņu vai tamlīdzīgi, tas ir tikai miris ķermenis, kas tur guļ, bet atcerēties, padomāt par šo cilvēku var arī citur. Tāpēc principā man ir vienalga, kas notiks ar manu ķermeni pēc nāves - ja radinieki vēlētos iet uz manu kapavietu - lai tad ir tā kapavieta. Ja nē, ir jau citas alternatīvas vai lai neapmeklē.

tā kaisīšana jūrā nav aizgūta no filmām? :D man, piemēram, jūra nav ne tuva, ne mīļa, tikai tik daudz, cik vasarā aizbraukt pacepināties... :D

Smaga tēma, negribas pat domāt:( Es zinu tikai to, ka negribētu, lai mani kremē.

Es uzskatu,ka tagad domāt par savu kapa vietu ir pāragri.Tāpat nekad īsti nesapratīšu tos cilvekus,kas uztaisa sev jau pieminekli,ieliek bildi un tā,bez maz vai gaida,kad nomirs.Visādi dzīvē var gadīties...Nedomāju,ka tā būtu laba doma "ierīkot' sev kapa vietu.Vispār man bail mirt,bail domāt pat par to.

Man galvenais blakus kādam no man mīļajiem un ka vismaz kādu laiku kāds atceras un atnāk pie tā kapiņa. Skumji noskatīties uz tiem, kur neviens vairs neiet, bet tā jau notiek..

Ar to iešanu ir tā interesanti. Ir sanācis man būt pie vienas kapavietas, kur redzēju, cik citiem tas šķita emocionāli. Es esmu ļoti emocionāls cilvēks, bet tad biju bez emocijām. Nejau iešana pie kapavietas vai to apkopšana (tikpat labi kapavieta var būt citā valstī no tevis un tu tīri fiziski to nevari izdarīt) nosaka, cik kāds cilvēks atceras citu, piemin, skumst. To visu var izdarīt savās mājās, parkā, mežā, pie jūras, baznīcā un vēl ntās vietās.

Es esmu jauna, vēl par to nedomāju. Tomēr zinu, ka vēlētos blakus savam dzīvesdraugam, nevis mammai, vecvecākiem vai vīra mammai u.tml. Nepatīk man tie ģimenes kapi ntajās paaudzēs, īpaši jau tāpēc, ka katram pārim ir 2 ģimenes - lai nav jāizvēlas vai pie vīra vecākiem vai sievas vecākiem vajag pašiem savu.

Gribētu,lai mani kremē un pelnus izkaisa kaut kur pa vējam.Biedē doma,ka es varētu atrasties zem zemes,tumsā un mani grauztu tārpi.

zili_rudzi, man svarigak, lai pelni tiek izkaisiti, nevis tureti majas kaut kur. Ta baigi skiet. Varetu izkaisit ari vnk gaisa kkur, bet nekaisisi tacu vnk uz celja! :D Tad ari jamekle kada klints vai no lidmasinas utt., bet jura, piemeram, man, ir mila.

Un es nevelos, lai citiem butu ka apgrutinajums ta kapa vieta. Velos, lai MANI PASU atceras tuvie un milie, nevis, lai izjut ka pienakumu iet un ravet kapa darzinu. :D

Pievakare, tieši citur to nevajdzētu darīt, ja runā par pieminēšanu, ne vnk domāšanu un tā cilvēka atcerēšanos. Saprotu, ka viss mainās, netiek cilvēki, tas jau nemaina tio faktu, ka tas ir skumji, ka ar laiku visus mīļos aizmirstam apciemot, pārstājam to darīt. Nepareiz esi mani vispār sapratusi

Ai, es gribētu, lai mani kremē, un ja citiem radiniekiem nebūtu iebildumu, es tāpat darītu arī ar tuviniekiem, par kuriem man būs jāparūpējas.
Nav man tuva tā Latvijas kapu kultūra ar augusta kapusvētkiem un rušināšanos pa zemi, ka pilna, atvainojiet, līķaudiem.
Es savus mīļos atceros arī neejot lapas grābt un puķes pārstādīt.

http://www.cremationsolutions.com/Cremation-Diamonds-Made-From-Ashes-c39.html
lūk šī doma man patīk, jo urnas mājās arī nevaru iedomāties. Bet tādu akmeni lādītē - liekas skaisti.

mēs esam daļa no dabas. mani vairāk biedē doma, ka mani dedzinās.

Man ir dzimtas kapi ntajās paaudzēs, taču nezinu vai tur palikšu. Es pat nezinu kā būs ar vecākiem. Gribētu būt ar visiem saviem mīļajiem.