Vai suņiem ir vecuma marazms? Manējā galīgi jocīga uz vecumu palikusi, sāk taisīt visādus trikus, kurus nekad mūžā nav darījusi - aizvakar atņirdza pret mani zobus.
Es nekad neiedomātos suni laist vaļā, man besī, ka citi laiž vaļā, gribētu tos cilvēkus nosist, man no sava suņa nav bail, bet tas nenozīmē, ka no citiem nav.
Man ir bijuši gadījumi, kad eju pa šauru taciņu un priekšā divas cacas ar saviem tepiķdirsējiem klačojas, mans suns nav nekāda lellīte - svars ir pietiekami un arī ņiprums, lai gan vecs jau, bet kā var nepadot cilvēkam ar lielāku suni ceļu? Kā?? Man ar viņu jālien caur krūmiem tikai tāpēc, ka divas grib klačoties. Un pa šiem gadiem es varu uzskaitīt nenormāli DAUDZ gadījumu, kad cilvēks pats sevi nesargā, pārdroši rīkojas, piemēram, veči gados, kas iedomājas nākt manam sunim klāt un bužināt, zinu, ka nekodīs, bet nu.. Sorry. Un tad būtu vainīgs suņa saimnieks!
Vēl viens gadījums - eju ar suni, ģimene nevar savākt trīsgadīgu bērnu, es jau visu saprotu, bet tas bērns kliegdams un spiegdams skrien pie mana suņa, kuru es stingri turu pie pavadas. Nu kur prāts? Kad pieskrējis klāt, tad uzbļauj "Vai jūsu sunītis nekož?". Manējai no tiem spiedzieniem stress sākās. Vājprāts dažreiz, ja padomā.