Zinu, ka te tādu tēmu ir bezgala daudz, bet gribās pastāstīt kādam savu bēdu. Draudzenes kur nu kurā, nav kam uz pleca papinkšķēt.
Pirms vairākiem gadiem iepazinos ar tagadējo draugu, toreiz viņš vēl bija puika. Pirmā mīlestība, attiecības ilga vairāk kā gadu, bet tad sākās laiks, kad gribējām skriet un tusēties katrs uz savu pusi, izšķīrāmies. Toreiz tas nelikās grūti, abi ātri tikām pāri. Tad nu pēc dažiem gadiem atkal bija kaut kāds klikšķis, atceroties pagātni, sākām visu no jauna. Viss labi un jauki līdz brīdim, kad sākām viens otram "bāzt" acīs to, kas darīts laikā, kad nebijām kopā. Vienā no šādiem maziem kašķīšiem uzzināju faktu, kura dēļ apvainojos. Ignorēju viņu vairākas dienas, bet viņš nelikās mierā, zvanīja un rakstīja, bet es, dumjā zoss, tikai turpināju ignorēt, tad uzrakstīju viņam visu, kas mani patiešām kaitina attiecībās (kā Kutinātāja rakstīja - sakārtot sevi, nokārtot konfliktu vai atbrīvoties, uzrakstot vīrietim vēstuli), uzrakstīju, jutos patiešām labāk. Atpakaļ saņēmu vēstuli, ka pēc šīm manām izdarībām viņš vēlas visu apdomāt, lai dodu laiku. Tagad es zinu kā ir, kad ignorē. Viss sāk šķist stipri līdzīgs pirmajai šķiršanās reizei, izskatās, ka abi vairs nesaprotam, ko gribam. Nebūtu es rādījusi savu raksturu, viss būtu labi, kaut gan klusēt par to, kas nepatīk, neapmierina arī nav labākā doma.
Nesaprotu ko darīt, dot viņam laiku, lai visu pārdomā? Baidos, ka pa šo laiku, uzradīsies kāda cita, jo zinu, ka ir viena, kas gatava skriet pie viņa kaut tūlīt. Pielikt visam punktu kamēr neesmu stipri sāpināta? Pirmo reizi mūžā vīrieša dēļ asaras birst kā pupas..
216
