šķiršanās..

Uzdod sev jautājumu - Tu esi kopā ar viņu tāpēc, ka viņu mīli un viņš ir lielisks cilvēks, vai esi ar viņu, jo Tev gribas attiecības, bet ne jau pašu viņu. Un kas tur slikts būt vienai?

atceros savas pirmās attiecības, pirmo mīlestību, ilgi jau tas nebija- vairāk kā gads, bet ar to pietika, lai sirds sāpētu atlikušos trīs gadus. bija grūti aizmirst. vēl tagad pat dažreiz ir lietas, kuras uzjundī atmiņas, bet nu jau to visu atceros ar smaidu :)
kārtīgi apdomā visu! būt ar kādu kopā tikai tāpēc, lai nav jābūt vienai- tas nav tā vērts. varbūt tā tu palaid garām savu īsto

Nerātnā, es nesaku ,ka ir slikti būt vienai vai nē, jo es vienkārši nezinu, kā ir būt vienai, tas ir mans pirmais vīrietis un pirmās ilgās attiecības.. Tāpēc gribēju dzirdēt kas notiek pēc šķiršnās, kā ir pēkšņi būt vienai, ka ir pierasts dzīvot ar kādu kopā... Kā vispār ir pēc šķiršanās,
ipasi, ja jūtas ir pret vīrieti..

mani nomoka šāds pats jautājums kā autorei :(

Bet kāpēc Tu vispār gribi šķirties, kāpēc domā par šķiršanos?

tiešām, kāpēc tu gribi šķirties, ja tev vēl ir jūtas?

Man bēdīga pieredze :( Biju kopā 6 gadus. Pirmais bija. Nekad nebiju bijusi viena, nekad nebiju dzīvojusi viena. Izšķīros. Sākumā priecājos par brīvību, baudīju visu, ko nesanāca esot attiecībās ( tusi, džeki, vienas nakts sakari ), diemžēl nepagāja ne mēnesis, kad sajutos ļoti vientuļi. Kaut ko mēģināju ar citiem, nekas nesanāca. Pēkšņi man viņu vajag, kaut likās, ka vairs pat nemīlu, bet kā pazaudēju, tā novērtēju. Diemžēl ļoti nozēloju šķiršanos. Atpakaļ mani neņem un diez vai jebkad ņems, bet ik pa reizei tiekamies, jo laikam jau vēl nespējam viens bez otra..:(

Kaut jūtas man pret viņu ir, es vairs nejūtos laimīga ar viņu, vairs nav otra cilvēka respektēšana, uznāk pēkšņas dusmas, pie visa vainīga esmu es, apsauc visādos vārdos. Jūtos pielīdzināta pašam zemākajam kas vien var būt. Zūd man jau pašai pašcieņa pret sevi, liekas, ka mana pašapziņa ir riktīgi dēļ tā visa cietusi. Citreiz atvainojas, par to ko ir sarunājis, bet tā pat dien dienā tas turpinās un zinu, ka turpināsies ja es nesaņemšos šim solim.

Vēl mums ir bērniņš 9. mēnešus vecs. Tā kā domāju, ja šķiršos tad bērniņu pie sevis ņemt, tādēļ tas vēl, ka nav pārliecības vai spēšu tikt ar visu galā pati, bet palīdzības.

Pēc bērna piedzimšanas kaut kas mainījies? Un kas tieši?

Es pirms pus gada izšķīros no sava drauga. Dzīvojām kopā un iepriekš pat nedomāju par tādu iespēju, ka varētu no viņa šķirties, bet laiks gāja uz priekšu un sapatu, ka mūsu attiecības vairs nav tādas kā agrāk. Tad sāku domāt vai tik tas nav pieradums pie viņa. Manā dzīvē sanāca iespēja aizbraukt uz ārzemēm, kur biju prom 4 mēnešus un tajā laikā sākās neapzināti meli un atrunas, ka vairs nav laika ar viņu sarakstīties (mēs kontaktējāmies caur internetu vai sms) un sapratu, ka to 4 mēneša laikā neesmu pat mazdrusciņ sailgojusies pēc viņa. Kad atbraucu atpakaļ, tad nebiju priecīga viņu atkal satikt. Un pēc tā sapratu, ka tādas attiecības man nav vajadzīgas, jo agrāk vai vēlāk tāpat nekas nemainītos vai arī tāpat izšķirtos :p Un tā arī spēru to soli, lai gan kopā bijām 4 gadus, kas nemaz nav tik mazs laiks.

Tavs gadījums gan ir sarežģītāks, jo jums ir bērns. Katrā ziņā, tev pašai vajag saprast vai to gribi vai nē, jo mēs tev te neviena nevaram palīdzēt! :)

Es jau sveros uz to, ka vēlos šķirties, bet gribu dzirdēt vēl meitenes kas ir šķīrušas un kas kā ir bijis tālāk...

Personīgi man, tālāk dzīve ir bijusi forša, daru ko gribu, nav pārmetumu, nav nevienam jāatskaitās, mazāk sabojāts garastāvoklis.. :)

Ar savu pirmo mīlestību bijām kopā 3 gadus un 1 gadu no tā dzīvojām kopā. Puisis mani jau bija bildinājis, pa kluso vēlējās uztaisīt man bēbi (to man vienā jautrā pasākumā atklāja viņa labs draugs, ka dursta prezervatīvus. Es sapratu, ka no viņa puses tā līdzinās ne mīlestībai, bet gan piespiedu piesaistīšanai. Man vienā brīdī kļuva riebīgi. Brīdī, kad sāku pārdomāt mūsu attiecības, kļuvu vēsāka, puisis sāka kļūt nekontrolējami greizsirdīgs, agresīvs, atļāvās pacelt roku un tad es aizgāju. Man šķita, ka zeme bruks man zem kājām, jo patiesībā biju viena. Ar vecākiem man kontakta nebija, tur vēl gāja vaļā pamatīga ģimenes drāma, brālis dikti mazs, draudzenes uz to brīdi bija pasprukušas katra uz savu pusi. Nebija cilvēka, pie kā varēju droši vērsties. Tomēr es saņēmos, man bija jāpabeidz šis tas iesākts, tā nu es iedziļinājos sevis pilnveidošanā, noslēdzos emocionāli mazliet, izšķīros ar puisi , kas nebija īpaši viegli. Viņš daudz manipulēja, sāka draudēt, dzert, iznīcināt pats sevi. Man uzradās cits puisis- plāksteris. Lielisks puisis, kurš manī pamatīgi iemīlējās, bet man jūtu nebija nekādu, tā nu izšķīros arī no viņa brīdī, kad viņš vēlējās piedāvāt man ievākties uz dzīvi kopā. Nebiju tam gatava, tā nu negribot sanāca viņu sāpināt. Paralēli tam vēl bijušais mani terorizēja, kā arī jauno puisi. Vēl pēc kāda laika sameklēju darbu ārzemēs, aizbraucu. Aizvadīju 2 gadus, strādājot, mācoties, atpūšoties, iegūstot jaunus paziņas, aplūkojot jaunas vietas, atbrīvojot savu prātu, iepazīstot sevi no jauna.
Tā nu es satiku savu tagadējo draugu, ar kuru diezgan ātri ievācāmies kopā, plānojam kopīgu nākotni. Viss beidzot sāk pamazām nokārtoties :)

Neviens cits nekals Tavu laimi, tas jādara katram pašam. Manuprāt, ir vērts sevi lutināt ar laimi, tas nebūt nav nekas nosodošs. Tu būsi laimīga, Tavs bērniņš būs laimīgs, cilvēki apkārt Tev jutīsies laimīgi.
Galvenais nesteidzies ar saviem spriedumiem, apdomā visu kārtīgi, mierīgi un rīkojies!
Veiksmi! :)
e

Izšķirties jau var vienmēr, taču nevienmēr sieviete pēc tam ir dikti laimīga. Audzināt bērnu vienai ir ļoti grūti, jābūt morāli spēcīgam cilvēkam. Varbūt pamēģini padzīvot kādu laiku atsevišķi. Abi apdomājaties. Varbūt viņam jāizvēdina galva, jāsaprot sava uzvedība. Un tad jau redzēs. Iespējams viss nemaz nav tik slikti kā šobrīd izskatās.