Sākt dzīvot kopā, vienā dzīvoklī

Ja Tu tā šaubies, tad, manuprāt, ir gan par ātru..

ja jūties gatava, kāpēc nē? tikai jūs viens otru ieraudzīsiet citā gaismā, ne tādā, ka pirms katras tikšanās taisījies 3h :D

Nekas nav par ātru vai par vēlu. Ir cilvēki, kas sak dzīvot kopā jau pirmajā nedēļā. Tā kā - katram individuāli.

Es gan tīri subjektīvi ieteiktu mazliet ilgāk pastiept randiņu periodu un ilgošanos, jo kopdzīvi vienmēr var paspēt izbaudīt, bet tādas sajūtas kā pašā attiecību sākumā gan vairs nebūs.

Katram jau savs laiks, citam pēc nedēļas, citam pēc gada. Ja abi to vēlaties, tad kāpēc ne. Vienīgi jāatceras, ka kopā dzīvošana un sadzīve tās rozā brilles no acīm noveļ ļoti ātri un redzēsiet viens otru patiesajā gaismā. Bet nu labāk ātrāk zināt, vai kopā der nekā pēc gadiem :)

Ar draugu sāku dzīvot kopā pēc ~3 mēnešu kopā būšanas, jo sāku mācīties Rīgā un viņš negribēja man ļaut dzīvot kojās..

kopdzīvi vienmēr var paspēt izbaudīt, bet tādas sajūtas kā pašā attiecību sākumā gan vairs nebūs

zelta vārdi!

Mums ir tā, ka es palieku pie viņa padzīvoju kādas 3-4dienas, dažreiz otrādi.
Nekad neesmu teikusi cilvēkam, ka mīlu viņu, un bez viņa nevarētu. Bet nedaudz baidos,lai nav nedaudz tas pa ātru, kopdzīve, kas būtu jau mūsu dzīvoklī.

Tas ir individuāli. Ja jūties tam gatava un ļoti vēlies to, tad nav par ātru, jo nav jau tāda konkrēta termiņa, kad ir normāli sākt dzīvot kopā. Patiešām - ir jau pāri, kas pēc dažām nedēļām sāk dzīvot kopā, tāpat kā ir tādi, kuri pat pēc 3 gadu kopā būšanas vēl nedzīvo kopā.
Katrā gadījumā, kopā dzīvošana parādīs tev šo cilvēku no citas puses :)

īstenībā mazliet nožēloju, ka ar savu draugu tik ātyri sākām dzīvot kopā, es tolaik īrēju dzīvokli Rīgā, viņš dzīvoja Pierīgā, bet strādāja Rīgā un, lai būtu ērtāk tikt uz darbu, sāka jau pēc kādiem 2 mēn dzīvot pie manis. Tagad žēl, ka tik ātri, jo randiņu periodu īsti neizbaudījām! Tā ka katrai lietai savi + un - .

Es ieteiktu mazliet pagaidīt ar kopdzīvi! Āttiecību sākums ir visburvīgākais, kas vien var būt, un kā, jau te minēja, tad tādas izjūtas vairs neatgriezīsi, ja sāksi kopā dzīvot, jo kopdzīve attiecības ievirza mazliet savādākā līmenī, nu nav slikti, bet tā eiforijas sajuta ātrāk pazudīs un sāksies saimniecības klapatas utt.
Es ieteiktu, nu pagaidi vēl pāris mēnešus...

Ja varētu es savās attiecībās būtu jau sākusi dzīvot kopā kaut uzreiz, jo mūs šķīra attālums un līdz ar to strīdi par sīkumiem bija bieži, kad sākām kopā dzīvot viss uzlabojās un attiecības kļuva vēl labākas. Tā kā es PAR kopā dzīvošanu! :)

ļoti labi, ka jau tagad vēlaties dzīvot kopā :) bet varbūt tomēr nesasteigt :) 3 mēneši, kā jau teici nav ilgs laiks, vnk ilgāk ciemojaties viens pie otra , nu vienalga, pie kura no jums pavadār laiku kopā, bet nu padzīvoties biku ilgāk kopā un paskatīties :) bet nu varat jau protams arī tagad uzsākt kopdzīvi :)

nu es nedzīvotu tik ātri kopā,bet tā jau esmu es

Mums ar draugu dažas dienas atpakaļ bija 2mēnešu kopā būšanas diena - jau dzīvojam kopā. Ne mirkli nenožēloju, ka sākām dzīvot tik ātri.

mēs sakām dzīvot kopā pēc viena mēneša un jau esam kopā 6gadus neko nenožēloju

Es arī ar savu draugu sākām dzīvot diezgan ātri kopā ( pēc mūsu pieņēmumiem un standartiem). Mūs šķīra liels, attālums uzsākot attiecības. Tās bija mokas abiem gaidīt līdz nākamajai tikšanās reizei. Ne mirkli neesmu nožēlojusi mūsu kopdzīves uzsākšanu. Manuprāt, tagad ir pat vēl foršāk! :)

Varbūt ir vērts riskēt? :)

es sāku dzīvot kopā ar draugu pēc apmēram gada, bet, ja būtu iespēja, pagrieztu laiku atpakaļ un pavilktu savu brīvības posmu nedaudz ilgāku, jo tad iespējams izbaudīt tās īpašās sajūtas, kad ilgi neesam redzējuši viens otru un patiešām ilgojamies, vienmēr ir patiess prieks satikties, palikt vienam pie otra - vārdu sakot, tāds aizraujošāks dzīves veids un nav garlaicības. kopdzīve, protams, ir cits līmenis un ar laiku zūd tā romantika, kāda pastāv, ja nedzīvo kopā.

Nu es laikam esmu mazliet negatīva, bet jāapsver taču visi apstākļi.. 3 mēneši, tas ir pats pats mazais sākumiņš, laiks, kad liekas, ka viens bez otra pat elpot kārtīgi nevar. Man arī tā bija. Un tad šis pievilkšanās spēks beidzas, paliek vai nu īstās jūtas, vai nu nepaliek nekas, jo daudzus kopā sasaista tikai tā labā sajūta, esot kopā. Un ja nu jūs saista tikai tā labā sajūta? Aiziesi pie viņa dzīvot, tas nav grūti. Bet ja nu pēc pāris mēnešiem sapratīsi, ka tomēr laikam nav tas īstais? Izvākšanās ir daudz grūtāks process..
Ja tu vēl šaubies, iesaku tev vēl padomāt vienai pašai savās mājās. Ja 100% zini, ka to gribi, tad ej. Bet ja ir šaubas, tad vajag vēlreiz visu apdomāt, pagaidīt laiciņu, vai tās rozā brilles tomēr nekrīt nost. Tā jau no sākuma liekas, es mīlu bez gala, dzīvosim, precēsimies, bērni būs, novecosim kopā, bet, diemžēl, ne vienmēr tā sanāk. Tāpēc, ja viņš ir tev īstais, ar viņu kopā dzīvot tu paspēsi, vēl viss mūžs priekšā, bet tāda laika, kāds jums ir tagad- vienam pie otra tiekties, nebūs nekad, jo tas, kas visu laiku ir blakus, tā nepietrūkst.

Es laikam nedzīvotu ar otru tik ātri kopā, tāpēc ka vēl nav pietiekami sarasts ar to otru cilvēku un gribētos tad visus vakarus, visas brīvdienās katru minūti darīt kaut ko kopā. Es vismaz esmu tāds cilvēks, kas attiecību sākumā, ja ir kopā kādu brīdi, tad nevaru tikmēr padarīt neko pati sev. Un tas nav labi. Mēs vispār diezgan vēlu sākām dzīvot kopā - pēc kādiem 2,5gadiem un vismaz nebija vairs tas, ka katru minūti vajag kopā, bet varam gan kopā, gan atsevišķi bez problēmām. :)