skolas laikā apsmēja

Nu, lai braukā.. bet kā cilvēki noteikti nekas īpašs nav.. Un ja jau maina meitenes tik bieži, tad skaidrs, ka tur no tā cilvēka nekas diži labs nav. :D

man gan tieši pretēji,kuri mani apsmēja daži ir vairāk dzīvē tikuši nekā es,bet varbūt man arī paveiksies

Nu tie ir daži, protams, nejau visiem kā vienam dzīve ies kā pa sviestu, bet ir liela daļa, kuriem neveicās beigās.

Vissvairāk man ir tagad paveicies,ka man ir puisis,kurš mani mīl tāda kāda esmu un ir nopietnas attiecības.

Apsveicami, pucite, jo labu puisi ir grūti atrast.

es arī necerēju,kad atradīšu,bet pirms 6gadiem liktenis tiešām mūs saveda kopā.vēl jau tāpat man ir kompleksi ka esmu apaļīga,bet nu tagad ir daudz mazāk pateicoties savam puisim :)

Malacis puisis :) Lai jums veicās un kopā vel ilgs mūžs )

Lasu un redzu vienu kopsakaribu.Tas kuras tika apsmietas foruma citus rupji lama, ja nepatik viedoklis. Un biezi to dara barina ar citam. Berni ne par velti saka ka ir patiesakie savas izpausmes. :D :D :D

Jā, mani apsmēja. Sākumskolā biju briļļu čūska, pamatskolā biju resnā. Bet jāatzīst, ka arī es nebiju svētā un apsmēju arī citus. Vidusskolā nomainīju skolu, cita vide, cits kolektīvs - visi draudzīgi, nekādas apsmiešanas. Un es melotu, ja teiktu, ka visi apsmējēji nekur dzīvē nav tikuši, es viena tāda foršā. Ir, ir tikuši. Bet es neturu ļaunu prātu, jo tajos laikos bija pavisam vienkārši - vai nu tu esi ar visiem un rādi ar pirkstu uz "savādākajiem", vai arī esi pret visiem un ar pirkstu rāda uz tevi.

ja ar visu to ka mani apsmeja delj uzvarda no 1-4 klasei, vienreiz vienam puisim jautaju, kapēc tu man ziime apsveikumu, shis saka, tapec ka tu man patiic. Vēlak jau pēc vidusskolas beigšanas atklajās kad es tur vēlvienam patiku, var jau būt ari ka tapēc man nebija draudzenju :D

Mani pamatskolā apsmēja, atceros ka saukāja par resnu un bumbieri, vēl ilgi riebās man tas bumbiertipa augums, bet nu jau sevi mīlu un viņiem esmu piedevusi, kā ari "vairs" neesmu, viss ok, bērni ir nežēlīgi. :)

bija domāts "resna" vairs neesmu.

Mani, paldies Dievam, neapsmēja un es arī nevienu neapsmēju. Zinu, ka viss nāk atpakaļ un es saprotu, ka dažus cilvēkus ļoti sāpina pat parasti joki. Es labāk izsaku kādu komplimentu, lai cilvēks justos labāk. :)

Cik sevi atceros, tad nekāda klusā, pelēkā nebiju, gluži līderos nekad nerāvos, bet savs gala vārds vienmēr piederēja. Aizstāvēju reizēm tos, kas bija pārak izvesti no pacietības, palīdzēju reizēm lielajiem apsmējējiem tikt vieglāk cauri no skolotāju smagajiem uzdevumiem, viss bija līdzsvarā, biju un joprojām esmu ļoti komunikabla un draudzīga, bet varu būt arī savādāka un reizēm esmu un skolā biju.

Nu es nevienu īpaši neesmu apcēlis
Mai - nu apsmēja kādu laiku skolā, klasesbiedri, bet tagad visi izuguši un ir tīri eini :)
nevajagņemt pie sirds veus notikumus, jo daudziiem irtā, ka savu rīc''ibu izprot tikaitad, kad ir jau pieauguši, nevis pacmitgadiigi tīņi ;)

bet tā jau arī nebija īpašiliela apsmiešana, dažreiz nebija patīkami īpaši,bet nekas briesmīgs nav bijis

mani apsmēja 8.klasē. saukāja par dēli. tagad kā pilnīgs dēlis nejūtos, nav jau arī baigās wow krūtis, bet nu, manam vīrietim patīk kā ir :)

ja mani apsmeja par to,ka mate nevar iegadaties tik krutas drebes ka citiem berniem. par to, ka valkaju brilles un biju teicamniece.
ja, tad man ta skola bija murgs, toties tagad tie, kam plesa manas sekmes un es pati....viens strada par pardeveju partikas veikala, otrs numurinus uzkopj arzemes, vel viens ar traktoru brauka....nu tada ir ta dzives realitate.
ja-es dzivoju daudz labak.bet par to ne soreiz.

yea, arī mani apsmēja. Par platītēm :D Bet toties tagad man ir skaisti zobi un nav kauns smaidīt! Bet bērnībā to nesaprata neviens, tāpēc biju upuris. Vidusskolā viss gan bija forši :)

Pat atcerēties negribas. Man tika spļauts sejā,rauts aiz matiem un protams sists. Jo es biju tā klusā meitene,kurai bija grūti ar citiem iedraudzēties un bija lielas veselības problēmas tāpēc bieži vien sanāca kavēt,kl. biedri uzskatīja mani par bastotāju,utt.. Drausmīgi. Un mani tas noveda līdz psihologiem,psihiatriem un pat slimnīcai. Interesanti,kas būtu,ja viņi tagad zinātu,cik daudz sāpju man sagādāja... ai,tiešām smaga tēma.