skolas laikā apsmēja

protams visam dzities pakalj nevar, vel jau jadoma ar galvu vai piestav un tad pirkt :)

mani nepatiikamaakie skolas gadi bija, kad paargaaju uz jauno skolu pamatskolaa. maatei bija vienalga, kas man muguraa un taapeec staigaaju, maza auguma skalinjsh vinjas noneesaatajaas 50. izmeera dreebees un biju sameeraa kautriiga, taapeec no saakuma biju apsmieshanas objekts, bet tas nebija paaraak ilgi - visi paaugaamies un jau saakot no 7. klases bijaam draudziigs kolektiivs un skolu beidzot, bijaam kaa liela gimene, kura ne tikai tiekaas skolaa, bet arii vasaras briivlaikaa.

Apsmēja par dažādiem iemesliem. Vissāpīgākais bija, kad gan puiši, gan meitenes mani izsmēja kā neglīteni. Toreiz tam ticēju, bija lieli kompleksi. Par laimi tagad sevi par neglīteni vairs neuzskatu, bet mēdz būt situācijas, kad šīs pagātnes ēnas izlien ārā.

Te supermeiteņu forums neviena neteiks,ka par kādu smējās,neviena nelieto alkoholu,neviena nekrājp.Rakstam vienīgi sevi tur,kur varam ierakstīt pozitīvā gaismā:)

Un būsim supermeitenes,kuras nekur dzīvē nav sastopamas vienīgi šajā forumā.Wīiii:D

Nesmējās jau visi. Smejas barveži, līderi, un to nav vairums. Pārējie tik pasmejas automātiski vai ir neitrāli un sevi neskaita pie smējējiem.

Lasot komentārus, sametas bail, jo šogad jāsāk studēt, vairums no kursa biedriem būs meitenes... Es pa dzīvi esmu neveikla un patizla :D , tāpēc baidos, ka kāda gudrīte mani kaut kā neaizskars. Kritiku nemāku uztvert un apvainojos loti ātri. :(

Turklāt būšu 3 gadus vecāka par vairumu no studējošajiem. Aaaaaai.

da labi. augstskolās jau tā kā vajadzētu būt smadzenēm vietā. neticu, ka tur arī tiek publiski apsmieti un izstumti cilvēki, kā mazajās klasītēs.

heh man ari lidz vidusskolai grūti gāja vienmer biju vājākais klasē tāds tievs skaliņš ,apsmeja daudz, biju ļoti noslēgts un es joprojām, visu izmainija pirmā reize svaru zālē,kamēr citi ballejas un koda es tikai smagi trennejos, kļuvu par to no ka man bija bail ,esmu iemīlējis sāpes , savu ķermeni un izskatu esmu izmainijis par 360 ,bet joprojām esmu noslēgts ,atgrūžu visus un esmu par sevi ,attiecibas nav bijušas lai gan pretējais dzimums izrāda diezgan lielu interesi ,bet ir šis rūgtums... , jo ir saglabajie naids par pāri darijumiem, gribas atriebties

ha, mani pamatskolas laikā nelika mierā divi klasesbiedri, visādas riebeklības runāja, bet pagāja gads vai divi, un mēģināja nokoļīt :D

bet es pamatskolā esmu bijusi abās lomās -- gan apsmieta, gan apsmējusi. klasē dinamika vispār bija mainīga, apsmietais un apsmējējs varēja karot, pēc tam sadraudzēties un turpināt karot, un foršie kļuva par nūģiem un otrādi

Es, laikam,biju pie apsmietajiem.Savu situaciju jau seit esmu rakstijusi. Es biju dzejniece, vadiju pasakumus,bet nuugje gan nebiju. Vienkarsi dzivoju laukos, mamma bij astingra,pirkaam maaju,nebija naudas shikaam lietaam. Apceela arii par to,ka esmu paraak tieva, nav kruutis tik lielas ka SPICAJAM galam. Bet tagad smiekli naak, riebigi, bet esmu pusi parsitusi dziives liimenii un izskataa. Dievs nav mazais beerns,tagad man ir viss,kas reiz nebija! Gan izskats, gan raksturs pasuutiit triis maajas taalak,gan darbs un izgliitiiba. Puse no tiem,kam lielas mutes-nav nekas. Arzemees tiira maajas. Darbs ir darbs, bet reiz kala citus plaanus un mani izsmeja.
Nekad neaizmirsiisu pirmo balli, kad jau macijos augstskola,uz turieni nebraucu,aizbraucu pec kaadi 5 meneeshi,teetis tiesi jaunu masinu nopircis,iedeva man aizbraukt- Visiem mutes bija valjaa,puse nepazina mani. Liida klaat, fu.
Ar klasi neuzturu sakarus, agrak skreju uz salidojumiem,tagad nee,riebjas atcereeties ka man sita puisi,iznjirdza kadas man drebes, kaut tad pat maajaas eest ko nebija.
Un- ir ari musdienas taa, tikai berni iemacijusies to slept, bet es maaku atkost :)

Augstskola bija savadak, man vnk bija pajaat,atvainojos,jo tie cilveki man bija sveshi, bija kursaa daamiites,kas ari baazaas un liida kur nevajag, jo mes ar vienu bijam labas draudzenes,medzam babastot. Tad jau man bija drosme cinities,jo negribeju atkal piedzivot to pashu.

jauki ka kādam ir izdevies pārspēt apsmējējus.
man gan ne, tāpat sūds, visu laiku domāju varbūt viņiem un viņam ir taisnība un īstenībā esmu nevērtīgs sūds. tā tak saka ka bērniem ir 6. sajūta, varbūt viņi bija indigo/kristāliskie un juta nākotni.

pirmajā klasē bija viena ne visai tīrīga meitene, ar to īsti neviens nekontaktējās, nezinu, vai apsmēja, neatceros. 2. kl. vidū pārvācos un nokļuvu citā skolā, bet tur atkal viena tāda pati - ne visai tīrām drēbēm, ar nedaudz dīvainu smaržu un tā..minimāli apsmēja, bet neviens ar viņu negribēja sēdēt..un tad 4. kl. atkal pārvācos un citā sāku mācīties, ģērbos toč kā tizlene, riktīgs oldschool, bet mani kaut kā neapsmēja, vienīgais biju ļoti kautrīga, jo diezgan grūti tik bieži mainīt skolas. Bet, nu, arī sadraudzējos, viss ok. Nevienu tā neapsmēja, līdz k kādai 7. kl., kad viena meitene tika regulāri apvainota, bet tas bija nevis tā, ka viens apvaino to cilv. un pārējie piekrīt, bet gan viens kaut ko pasaka un daļa ierēc, daļa klusē, daļa metas aizstāvēt. Pateicoties tam, ka mūs nereti sasēdināja skolotājas pēc saviem ieskatiem, es sadraudzējos tā labi ar diezgan daudziem klasē..nebija tā, ka izteikti bariņi, līdz ar to nemaz nevaru iedomāties, ka kāds baigi būtu gribējis mani apsmiet (vismaz ne atklāti :D). ĀĀĀ, nē, atceros gan, viena meitene kādā nez, 6. varbūt klasē piesējās man par lielām acīm, bet, nu, viņai kaut kā neizdevās atrast sev sekotājus, pati visp palika vairākas reizes uz otro gadu, un vispār īpaši nepārdzīvoju par to :D Bet es nekad neaizmirsīšu, kā tā pati meitene bija sabāzusi vati krūšturi, un tā vate ģērbtuvē pēc sporta izvēlās laukā :D :D :D Un vidusskolā jau sanāca kaut kā sagrupēties, biju ļoti apmierināta ar savu "bariņu". :P

Vispār es brīnos, ka mani uzvārda dēļ nesauca savādāk, jo man jau ir tāds, no kura ļoti labi var vienu vārdu atvasināt. :D

not_for_sale, smej, smej, bet es tā īstenībā tgd aizdomājos - tie, kas sevi klasē kā krutākus gribēja pataisīt (nu, tas jau, protams, kaut kad sākuma klasēs), tiešām nekur tālu tikuši nav. Es domāju, ka tur pie vainas varētu būt nepārliecinātība pār sevi, kaut kādi iekšējie kompleksi un tā, kas joprojām saglabājušies. Vai arī vienk riebīgs raksturs, kas nevienam nepatīk. :D

Arī man bija šausmīgi skolas gadi, kad reizēm nebija ne mazākās vēlmes doties uz skolu. Un ir cilvēki, kas nemainās arī vidusskolas laikā- bagātnieciņi, kuri velas izrādīties un pārējie, kas meta savu pakaļu viņu līmenī. Tagad saprotu, ka viņiem šī apsmiešana bija sava veida krutuma izrādīšana, bet man toreiz iekšēji sāpēja- pārāk sāpēja. Bija pat brīži, kad ejot mājās bira asaras pār vaigiem. Pretīgi atcerēties.

Augstskola gan bija kā paradīze. Mācījos kopā ar daudziem krievu tautības cilvēkiem un pāris latviešiem. Likās, ka tāda materiālā robeža nepastāv un visi ir viens par otru, lai gan bija arī bariņš cacu (kuras neviens neņēma par pilnu). Ieguvu ļoti daudz labu draugu un atceros augstskolas laiku ar smaidu.

Gadijās, kad mani apsmēja ap 5.-7.klasei, tālāk jau cilvēki drusku pieaugu prātiņā un klase bija puslīz draudzīga. Vidusskolā jau vsp klase mums baigi draudzīga bija, bet nu aiz muguras jau mēdza pasmieties par kādu, arī klases priekšā, bet tas nebija nežēlīgi, lai gan tas par kuru smējās, varēja justies neforši.

kā bija ar skolniekiem no vecākām klasēm? neapsmēja, fiziski neiespaidoja?

Visi lielie izlecēji, apsmējēji un gudrie gudrīši, dzīvē bieži vien nekur tālu nav tikuši.. pat piemēri ir.

nezinu gan. es jau rakstīju ka piemēram tie kas mani apsmēja tagad braukā ar x5, lexus utt. un maina super-seksīgas meičas ik pēc mēneša.