Bija manā klasē viens puika- izlutināts līdz beidzamajam, ko gribēja, to darīja, sita pārējiem, bet pret mani izturējās kā pret suni. Es- kautrīga, pinkšķēju par katru sīkumu. Es pacietu visu, turēju sevī, bet vienmēr zināju, ka atmaksa nāks agri vai vēlu. Un nomainīju skolu, viss gāja uz labāko pusi. Tagad atskatoties uz to, varēju gan pateikt kko, jo reāli viņš man tāpat neko neizdarītu, vismaz es būtu parādījusi, to ka māku sevi aizstāvēt. Kaut gan laiku atpakaļ nepagriezīsi, kā ir, ir. Vismaz zinu, kā tas ir, ka tu jūties starp saviem vienaudžiem kā kaut kāds indivīds, kuru var apsmiet un izrīkoties kā citiem tīk. Un tā bija lieliska pieredze, lai zinātu, ka "nedari otram to, kas pašam nepatīk", un pati arī neapsmeju citus. Ja redzu, ka kāds mans pazīstams vai pat ģimenes loceklis aprunā otru, tad noteikti izsaku savu viedokli: "savā acī baļķi neredzi, bet citā- skabargu redzi"...