Es paļaujos uz saviem instinktiem, ja būs iespējams aizmukt, tad tā arī notiks, jo esmu laba skrējēja, kā arī, ja citā veidā to situāciju varēs atrisināt, tad man noteikti tas izdosies. :)
Esmu arī šādas tādas situācijas izspēlējusi galvā, ar domu, ja nu tomēr kaut kas tāds notiek, tad, lai neiestājas stopars. Nav noslēpums, ka šoka momentā daži pat paliek "mēmi", nevar ne skaņu bilst, kur nu vēl saukt pēc palīdzības vai aizmukt. Tādēļ, es ceru, ka manas smadzenes varēs noreaģēt un man būs vidēja panika nevis smags šoks.
Kad biju jaunāka, tad ejot nakts laikā mājās, man rokās vai kabatā bija uzslēgts numurs mobīlajā, ja kas notiktos, man vajadzētu nospiest tikai klausulīti. Vienmēr bija arī cilvēks, kuru es informēju par savām nakts gaitām, tā kā mani atrast būtu viegli, jo aptuveno atrašanās vietu cilvēks zina.
Bet tagad īpaši sevi nesargāju, tikai, ja ar draudzeni divatā izbaudam Vecrīgas naktsdzīvi, tad gan kādu informējam par savu atrašanās vietu un to, ka iekāpjam taksī.
Varbūt sevi neaizsargāju, jo man nav īpaši bail. :D Jā, no suņiem man arī nav omulīgi, bet no cilvēkiem nebaidos.