sanāca stulbi iepriekšēoreiz - uzrakstīju draugos, jo atrados ārzemēs. nu, nebijām jau arī kopā tolaik, tāpēc bija dubultmīziens zvanīt.
nākošreiz gan kko izdomāšu asprātīgu, jo tagad kāreiz gribam brālīti mazajai uztaisīt. :D
mammai gan toreiz zvanīju, kājas trīcēja. saruna paliks atmiņā uz mūžu, caur aarām tā sasmējos.
es: mamm, man tev kaut ka jāpasaka.
mamma: tā, tu zaudēji darbu, vai ne? nu, tā jau domāju. cik tev vajag, lai tu atbrauktu atpakaļ (uz LV)?
es: nē, es nezudēju darbu (jau raudot)
mamma: nu, kas tad?
es: man būs bebis.
mamma: (klusums 10 sekundes)nu, paldies dievam, tev vismaz darbs vēl ir.
pirms pāris dienām smējām un joka pēc piezvaījām mammai un pateicām, ka esmu stāvoklī. tas gan bija bļāviens, nu, pārsteiguma. ka pateicām, ka tomēr neesmu (pēc 10 sekundēm) viņa teica, ka man tas joks nākšot atpakaļ bēbja izskatā. :D nu, ceru, ka tā. ;)