Sveikas dārgās dāmas un dārgie kungi,
Vēlos padalīties ar savu stāstu, jo iespējams kādam no Jums ir gadījusies līdzīga situācija.
Iepazinos ar Misteru (saukšu viņu tā) apmēram divus ar pusi gadus atpakaļ- tā teikt esam sadarbības parneri. Līdz ar to, ikdienā daudz kontaktējamies darba sakarā. Pašā sākumā, kad iepazinos ar viņu, patiesībā viņš man ļoti nepatika- šķita- kā var būt tik liels...hmm... nezinu kā lai nosauc, bet man vienkārši nepatika viņa rīcība. Bet jau pēc 3 mēnešu kopā strādāšanas sapratu, ka patiesība ar katru dienu viņš man sāk simpatizēt arvien vairāk. Bet tad laikam pati sev centos iestāstīt: aizmirsti- tādam kā viņam (viņam ir viss, lai dāmas pašas skrietu pakaļ- kā arī viņas dara) noteikti ir draudzene (jo laulības gredzenu pirkstā nemanīju) un vēl vairāk mani atturēja tas, ka es nekādi nedrīkstēju sabojāt mūsu sadarbību, jo no projektu viedokļa- mēs viens otram bijām ļoti vajadzīgi, kādi esam joprojām. Tad es to visu paturēju pie sevis, izlikdamās , ka viss ir viss ir tieši tāpat, jo nevēlējos, lai viņš jebkādi nojaustu, ka man ir kādas simpātijas pret viņu. Bet tad pienāca Ziemassvētku laiks un notika mazs brīnums- viņš pirmais aizsāka sarunu (gan sms veidā), ka es viņam simpatizējot ar katru dienu vairāk, bet viņš bažījies par to, ka manam draugam tas varētu nepatikt. Kaut gan drauga man nebija. Vārds pa vārdam un tā mēs katru vakaru sarakstījāmies sms, pa vidam, katru ciemos nākot uz biroju, šad tad atnesa ziedus. Tiku aicināta vakariņās, bet tā kaut kā mums arī nesanāca aiziet, jo visu laiku kaut kā tā iegriezās- kā saka: liktenis nebija lēmis. Un tā pus gadu, līdz vienā vakarā liekas, viss izbeidzās. Es sapratu, ka viss- esmu nogurus no šīs neziņas un visa pārējā, jo ja cilvēks grib atrast laiku, tad viņš to spēj, par spīti tam, ka daudz strādā un uzņemas rūpes par bērnu no šķirtš laulības. Un liekas, ka viņš to sajuta un arī pārtrauca, tā teik: vienā brīdī noreaģējām.
Un tā tas viss beidzās, bez paskaidrojumiem, bez nekā- it kā nekad nekas nebūtu bijis. Turpinājām sadarboties un sastrādāties- tajā nekas nebija mainījies.
Pagāja apmēram gads, līdz atkal (viņš atkal bija pirmais) viss atsākās vēlreiz... Sapratu, ka viņš man nebūt nav vienaldzīgs. Un tas laikam ir grūtākais šajā stāstā- man nav vienalga. Tā tas turpinās jau kādu aptuveni mēnesi. Sms, sarunas, dažreiz ziedi, bet vakariņās tā arī nesanāk aiziet. Bet ja godīgi, esmu nogurusi no visa tā- man tik ļoti gribas skaidrību, bet no viņa nesanāk to “izdabūt ārā”.
Vai kādai ir bijis līdzīgi, kā Jūs esat rīkojušās šādā situācijā? Vai kāds vīriešu kārtas cilvēks (ja te ir) var dalīties ar savām domām šādai augstminētai rīcībai?
Šobrīd Jūtos kā tāds tīnis- divi pieauguši cilvēki sarakstās ar sms un vairās no apkārtējo uzmanības un nespēj tikt skaidrībā.
49
