Es laikam galīgi atpalikusi no dzīves.
patsāvīgi (ar draugu) sāku dzīvot 22 gados.
kad skolas bija pabeigtas, koledžas tāpat un kad pati esmu spējīga sevi uzturēt.
nezinu vai ir jēga tēlot pieaugušo un izvākties,ja tāpat katrs lats jākāš senčiem...
Es arī 16 gados pārvācos uz citu pilsētu, jo sāku mācīties ģimnāzijā. Vecāki, protams, uzturēja visu vidusskolas laiku un arī augstskolas periodā naudiņu deva, jo ar pelnīšanu un vienlaicīgu studēšanu pasmagi gāja.
nu tādi mani uzskati...
es neesmu tas cilvēks,kas varētu nodzīvot senčiem uz kakla līdz 26-30 gadiem,kamēr pabeidzu visas skolas, maģistrus ut..
un mani vecāki man tāpat dod visulabāko..tas,ka naudu esmu pati spējīga nopelnīt, tas nenozīmē,ka jūtos apdalīta,ka mani senči mani nesponsorē līdz mūža galam...
Tikko sapratu, ka mana atmiņa ir pilnīgi nekāda. Arī šo neatceros.. Pamazām dzīvojos pie drauga jau laikam 18-19 gadu vecumā. Pilnībā pārvācos laikam 20-21 gada vecumā. Laikam tomēr 20. Strādāju pati, pelnīju pati.
Nedomāju, ka izvākšanās no mājām 22 gadu vecumā būtu pieskaitāma pie atpalicības no dzīves. Tak nevar mērīt visus pēc vienas mērauklas- vienam ir normāli pamest vecāku ligzdiņu jau 16 gados, citam 30.
Dzīvot viena sāku 19 gados, jo devos studēt uz ārzemēm. Šobrīd gan baudu vasaras brīvlaiku un bezrūpīgo dzīvi vecāku mājā :D
Pārvācos 16 gados ne tādēļ, ka tā bija mana iegriba vai kas, bet gan tādēļ, ka manā lauku ciematā nebija vidusskolas/ģimnāzijas.
Dzīvoklis, kurā dzīvoju, piederēja mums, nebija jāmaksā īre.
19 gados ar draugu.
Pati sāku 18 gados strādāt, un no tā brīža neesmu ne vienu santīmu vecākiem uzprasījusi. Laikam lepna, jo pati strādāju, un pati sevi varu uzturēt.
204
