Aizdomajos, un sapratu, ka esmu apmierinata ar savu dzivi. Jau kops bernibas esmu dzivojusi loti pieticigi, mate mus audzinaja viena un nevareja atlauties pirkt krutas mantas ka citiem berniem, bet toties kad nopirka, sargajam un taupijam. Skolas brivdienas gaju stradat, lai varetu nopirkt smukas drebes un turet lidzi citam meitenem. Paskatoties uz slavenibam pa tv, reizem ciksteju, ka ari gribetu ta dzivot. Bet ja ta padoma? Ne. Vini jau kops dzimsanas nesa dizaineru drebes, viss "uz paplates". Vini var izteret tukstosus uz drebem, kuras labi, ja reizi uzvilks. Bet vai vini to noverte? Es saubos, vai vini priecatos par lekasanu pa pelkem vai peldesanos diki ar visam drebem.:D Un lielaka dala, agri vei velu, aizraujas ar narkotikam. Iemesli jau var but dazadi, bet domaju, ka galvenokart, tas ir tapec, ka viniem viss ir sasniedzems un nav/nezin uz ko tiekties, tapec tadejadi vini mekle "nakamo limeni", lai dzive liktos interesantaka.
Tagad mes ar draugu dzivojam pasi sava maja, taisamies preceties, varam reizi pa reizei atlauties kkur aizbraukt. Es zinu, ka man vel daudz kas darams, lai dabutu labaku darbu un iekartotu dzivi, bet esmu prieciga par to, kas man ir, un es to noverteju.
Man liekas, ka laime ir, nevis piedzimt miljonaru gimene, bet iespeja visu sasniegt pasai. Jo tikai tad tu spej patiesi novertet to, ko dzive sniedz, un vari atskatities uz pagatni, un lepoties ar to, kas esi un ko esi paveikusi.:)
Tas ir tikai manas personigas domas un daudzas var nepiekrist.
Man pat nevajag, lai jus komentetu, vnk gribeju izkratit ieksas.;)
701
