Es biju ļoti naivs bērns, un ticēju visām pasakām ko man stāstija:
1. svēti ticēju, ka bērnus atnes stārķis un atstāj kāpostos, manai omei tieši bija dārzs ar kāpostiem, tāpēc katru dienu gāju un dārzu un meklēju vai tik man nav brālītis atstāts! Lieki piebilst, ka biju vīlusies, ka vasara beidzās kāpostus novāce, es tā arī paliku bez brāļa!
2.ziemassvētku vecītis un lieldienu zaķis bija pilnīgi rēlas būtnes manā uztverē diezgan ilgu laiku!
3. kā jau meitenes teica, arī man stāstīja, ka ja ēdīšu arbūzu, ķīršu, plūmju kauliņus, vēderā izaugs koks, bet man tā ideja tīri labi patika, tāpēc arbūzu kauliņus ēdu speciāli.
4. Putra obligāti jāēd savādāk nebūs spēka iet ārā un spēlēties!
5. Vēl bērnībā es ļoti ticēju Dievam, jo mana vecmammas regulāri iet uz baznīcu, tāpēc viņa man tādus stāstus stāstīja, kā dieviņš visu redz un ja es slikti uzvedīšos, tad viņš nāks un nebūs labi! Kā arī vēl viņa man stāstīja kā viņš tur augšā dzīvo savā paradīzē bla bla bla!
Man viss tas stāsts bija tā vizualizēts galvā!!!